Foto: Shutterstock
Koti iedzīvotāji man iemācīja: kad cilvēki atkal atklāj cits citu, iepriekš šķietami neatrisināmām problēmām sāk iezīmēties risinājums. Kas atrisināja šo cilvēku problēmas? Tie bija citi cilvēki, kuri viņus atbalstīja, apņēmās būt blakus un palīdzēja atrast kopīgus risinājumus. Šos cilvēkus nevajadzēja zāļot. Viņiem vienkārši vajadzēja izjust kopības spēku, būt kopā. Tas, protams, bija iespaids no malas, tādēļ likumsakarīgi, ka man radās divi jautājumi. Vai pastāv jebkāds zinātnisks pierādījums tam, ka šāda veida pārmaiņas mazina trauksmi un depresiju (protams, izņemot šos neticamos Koti iedzīvotāju stāstus)? Un vai pastāv kaut mazākā iespēja, ka šāda situācija būtu iespējama citviet, ārpus Koti rajona?

Šādus jautājumus savā grāmatā, starptautiskā bestsellerā "Zudušās saiknes. Depresijas īsto iemeslu un negaidīto risinājumu atklāšana" meklē autors Džoans Hari. Tajā viņš apkopojis pieredzes, arī savējo, pētījis dažādas kultūras, pētījumus, ticies ar dažādiem speciālistiem. Pamatā grāmata ir par to, kā atveseļoties no depresijas citiem veidiem, ne medikamentozi. Turpinājumā – fragments no grāmatas, ko latviešu valodā klajā laidis apgāds "Zvaigzne ABC".

Pēc tam kad biju izlasījis par vienu svarīgu šī jautājuma pētniecības jomu, devos uz Bērkli Kalifornijā, lai aprunātos ar šī pētījuma autori, sociālo zinātnieci un ārkārtīgi gudru sievieti Bretu Fordu (Brett Ford). Mēs tikāmies kafejnīcā Bērkli centrā, bet, dodoties turp, pagāju garām daudziem gados jauniem bezpajumtniekiem – visi ubagoja, visi tika ignorēti. Kad ierados, Breta Forda drudžaini klabināja klēpjdatoru. Viņa paskaidroja, ka pašlaik piesakoties kādam projektam. Kopā ar kolēģēm profesorēm Maiju Tamiru (Maya Tamir) un Airisu Mosu (Iris Mauss) viņa pirms vairākiem gadiem bija sākusi pētīt visai fundamentālu jautājumu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!