Ar fotogrāfu Kārli Dambrānu gaidām Eviju pie Stradiņa slimnīcas vārtiem un katrs pie sevis, šķiet, prātojam – kāds var būt cilvēks, kurš tikko saticis nāvi? Vairākas reizes.
Pa slimnīcas vārtiem, sirēnām skanot, ik pa brīdim iebrauc neatliekamās palīdzības mašīnas.
Evija atnāk mazliet nogurusi, bet smaidoša un enerģijas pilna. Rūdījums. Šis ir jau otrais pandēmijas gads, kad viņa strādā "kovidniekos". Šogad realitāte ir ļoti skarba. Mirušie kļuvuši par ikdienu. No nodaļas uz morgu brauc vairākas reizes dienā un, patiesību sakot, morgā vairs nav vietas. Evija atceras, ka pērn pandēmijas ļaunākajās dienās, palātu, kurā nomira pacients, varēja izvēdināt un uz kādu laiku atstāt mierā. Šogad ir citādi. Katra atbrīvojusies vieta gandrīz nekavējoties tiek aizpildīta.
Intervijas fotosesiju skatīties piestāj arī daža Evijas kolēģe. Kurš gan spēj iedomāties, ka cilvēks, kurš pusi dienas pavada medicīniskajā aizsargtērpā, tikpat komfortabli jūtas, baleta svārciņos un puantēs stāvot uz pirkstgaliem?
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
