LindasR plaukts - 682
Foto: Pexels
Divdesmit cilvēki un viņu tuvinieki Latvijā ir piedzīvojuši citādu pēdējo dzīves posmu. Tādu, kurā nav izmisumā jāmeklē, kur dabūt īpašu gultu savam tuvajam cilvēkam, jālauza galva, saukt vai nesaukt neatliekamo palīdzību, kur meklēt aprūpētāju. Tajā laikā viņu tuvinieki varēja darīt to, kas ir pats vērtīgākais nedziedināmi slimam cilvēkam pēdējā dzīves posmā, gan viņam pašam, gan tuviniekiem, – būt kopā, skatīties albumus, pārrunāt neizrunātās lietas, varbūt piepildīt kādas cilvēka pēdējās vēlēšanās. To viņi varēja, jo par pārējo parūpējās hospisa atbalsta komanda. Turklāt šo pakalpojumu apmaksāt palīdzēja valsts. Tas arī sniedza drošības sajūtu iet visam cauri. Izvērstāk par to, kas ir hospisi un kādu aprūpi tie sniedz, – sarunā ar sabiedriskā labuma organizācijas "Hospiss LV" valdes priekšsēdētāju Ilzi Neimani-Nešporu.

Pieredze: Atbalstu turpinām saņemt pēc tēta nāves

Dace Pētersone 28. oktobrī pavadīja savu tēti Jāni Bumbuli (attēlā) mūžībā. Ģimene saņēma hospisa aprūpes pakalpojumu mājās: "Jūnijā, kad tēti izrakstīja no slimnīcas, ārstējošais ārsts pastāstīja, ka neko uzlabot nevar, ir audzēja metastāzes, ejiet mājās... Nonācām posmā, kas Latvijas aprūpes sistēmā ir kā milzīgs tukšs logs. Mums teica, lai zvanām ģimenes ārstam... Tajā brīdī vēl gribējām cīnīties, meklēt ārstēšanos ārzemēs, bijām gatavi jebko maksāt, lai palīdzētu...

Pēdējās trīs nedēļas, kad varējām saņemt hospisa atbalstu mājās, bija citādas."

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!