Mazāk gardo dārzeni dod vispirms. Piebarošana un mazuļa ēdienkartes paplašināšana

Mātes piens ir galvenais un piemērotākais uzturs jaundzimušajam un zīdainim. Zīdainis jābaro tikai ar mātes pienu līdz četru mēnešu (17 nedēļu) vecumam, tomēr vēlams – līdz sešu mēnešu vecumam. Tā iesaka Pasaules Veselības organizācija (PVO). Mātes piens kā pamatēdiens ir paredzēts zīdaiņiem līdz gada vecumam. Piebarošanu ir svarīgi uzsākt ne ātrāk par 17. dzīves nedēļu un ne vēlāk par 26. dzīves nedēļu jeb septītā mēneša sākumu. Lielākajai daļai zīdaiņu nav nepieciešams uzsākt dot papilduzturu agrāk par sešu mēnešu vecumu, izņemot zīdaiņus, kuriem ir medicīniski konstatēts dzelzs deficīta risks un kuriem var būt lietderīga papilduztura agrāka ieviešana, piemēram, ja barojat zīdaini ar piena maisījumu (vispirms konsultējoties ar pediatru).
Zīdaiņi apgūst spēju noturēt galvu jau aptuveni trīs četru mēnešu vecumā, tādēļ fiziskās iemaņas parasti nav ierobežojošais faktors piebarošanas uzsākšanā, bet tas katram jāvērtē individuāli pēc konsultācijas ar ģimenes ārstu, iesaka pediatre Dace Kārkliņa. Bērni piedzimst ar dažādu svaru un viņu fiziskā attīstība var atšķirties, tādēļ arī prasības pēc piebarojuma var būt dažādas.

Pats galvenais princips, kas jāatceras, uzsākot piebarošanu, – jauni produkti bērna ēdienkartē jāievieš ļoti pakāpeniski. Ja šodien mazais pagaršo pustējkaroti banāna, tas nenozīmē, ka rīt viņš drīkst ēst jau divreiz vairāk. Gremošanas traktam ir vajadzīgs adaptācijas laiks. Jaunu produktu ieteicams piedāvāt ne biežāk kā pēc trīs līdz piecām dienām, kad ir skaidrs, ka iepriekšējo bērns pieņem labi, nelielā daudzumā (no vienas līdz trim tējkarotēm). Jauno produktu ir ieteicams piedāvāt no rīta, lai gadījumā, ja rodas kāda alerģiska reakcija (izsitumi, caureja, vemšana), varētu to savlaicīgi atpazīt un izslēgt no uztura.

"Var sākt ar neitrāliem produktiem – ķirbi, kabaci, puķkāpostu, cukīni, burkānu, pamazām palielinot porcijas lielumu un vērojot bērna reakciju – ādas simptomus, vēdera izeju. Kā alternatīva dārzeņiem vai nākamais zīdaiņa papilduzturs var būt putra no graudaugiem – griķiem, bezglutēna auzām, kukurūzas vai prosas. Zīdainim putru jāvāra uz ūdens bāzes. Lai palielinātu uzturvērtību, putrai var pievienot mātes pienu vai, ja tā nav, piena maisījumu.

Kad zīdainis ir pieradis pie dārzeņiem un graudaugu putrām, uzturā pakāpeniski var iekļaut arī augļus, vislabāk vietējās izcelsmes, sezonālos (ābolus, bumbierus).

Kad bērns ir pieradis pie pirmā papilduztura – dārzeņiem un putras, ēdienkartē iekļaujiet arī gaļu. Ja bērns ir sācis uzņemt papilduzturu četru piecu mēnešu vecumā, aptuveni sešu mēnešu vecumā ieviesiet ēdienkartē gaļu, kas ir labs olbaltumvielu, dzelzs un cinka avots.

Lai zīdainis uzņemtu enerģiju un taukos šķīstošos vitamīnus, dārzeņu un gaļas biezenim var pievienot tējkaroti kvalitatīvas eļļas, piemēram, neapstrādātas augstākā labuma olīveļļas (extra virgin).

No septiņu mēnešu vecuma zīdaiņu uzturā iekļaujiet zivis, olas, pākšaugus, riekstu un sēklu produktus (riekstu sviestu vai sēklu pastu).

Govs piens satur maz dzelzs, tādēļ tas ir ieviešams uzturā pēc tam, kad ir ieviesti dārzeņi, augļi un ar dzelzi bagātie produkti (gaļa, zivis u. c.). Kā atsevišķu maltīti govs pienu bērnam piedāvājiet tikai pēc 12 mēnešu vecuma, jo tas satur trīs reizes vairāk olbaltumvielu nekā mātes piens un tā sastāvā ir arī maz dzelzs, kas ir būtisks elements mazuļa attīstībai.

Piena produkti uzturā jālieto ar mēru. Pārmērīga to lietošana var veicināt vienveidīgu ēdienkarti un atsevišķu uzturvielu deficītu, visbiežāk tieši dzelzs trūkumu.

Svarīgs ir arī ēdiena daudzums. Vecāki nereti grib, lai bērns apēd daudz vairāk, nekā viņam vajadzīgs, taču šajā ziņā jāļauj bērnam pašam izvēlēties. Mēraukla ir divu bērna sauju izmērs, tātad optimālais ēdienreizes apjoms apmēram gada vecumā būtu aptuveni 200 gramu. Ieviešot papilduzturu, ir svarīgi nepārtraukt zīdīšanu. Mātes piens ir galvenais uzturs mazuļiem līdz gada vecumam.

Uzturam papildus ir nepieciešams saņemt D vitamīnu, bet D vitamīna daudzums mātes pienā diemžēl nav pietiekams, lai nodrošinātu zīdainim rekomendēto D vitamīna daudzumu dienā. Zīdaiņi, kuri tiek ēdināti ar maisījumu, daļēji D vitamīnu uzņems ar to. Nepieciešamo papildu D vitamīna devu var noteikt, konsultējoties ar ģimenes ārstu vai pediatru.

Bērna piebarošanu iedala vairākos posmos: līdz septiņu mēnešu vecuma tā ir degustācija, septiņu līdz 10 mēnešu vecumā bērns mācās ēst dažādus produktus, bet 10 līdz 12 mēnešu vecums ir "ballīšu posms", kad jābūt kārtīgām ēdienreizēm, bērns pats jau ņem ēdienu rokās un mācās ēst ar karoti, un vecākiem rūpīgi jāpiedomā, lai ēdiens arvien vairāk līdzinātos tam, ko ikdienā ēd pārējā ģimene, saka uztura speciāliste Lizete Puga.

"Vecāki ir atbildīgi par to, kas atrodas bērnam uz šķīvja, savukārt bērns ir noteicējs par to, cik daudz vēlas ēst. Nespiediet bērnu ēst, jo pie katra jaunā produkta zīdainis pierod pamazām, trīs līdz septiņu dienu laikā, tāpēc šajā periodā jauno produktu nogaršot piedāvājiet 8 līdz 10 reizes. Zīdainis var sākumā atteikties no kāda produkta, esiet pacietīgi un mēģiniet jauno produktu piedāvāt vēlāk (pēc nedēļas vai ilgāka perioda). Ja garšo kaut kas konkrēts, piemēram, kartupeļi, un mēs to pieņemam, nemaz nemēģinot piedāvāt kaut ko citu, var gadīties tā, ka ar laiku bērns ēdīs arvien mazāk. Šādā gadījumā nevar cerēt, ka šis klāsts kā uz burvju mājienu paplašināsies. Tāpēc piebarojuma posms ir ļoti svarīgs, jo nosaka ēdiena izvēli un ēšanas paradumus turpmākajā dzīvē. Bērns mācās ēst jau mammas vēderā, un intensīvais mācīšanās posms beidzas apmēram divu gadu vecumā, tāpēc šajā laikā jācenšas piedāvāt daudz dažādu produktu – dažādās faktūrās, garšās un kombinācijās," iesaka Lizete Puga.

Izvēloties zīdainim alternatīvu ēdināšanas veidu, pārliecinieties, ka bērns uzņem nepieciešamo enerģijas un uzturvielu daudzumu. Dzelzs rezerves zīdaiņa organismā izsīkst sešu mēnešu vecumā, tādēļ šajā vecumā ir jāsāk dot papilduzturu. Dzelzs uzsūkšanās no augu un dzīvnieku valsts produktiem ir atšķirīga. Vegāna diēta zīdaiņu vecumā nav ieteicama, jo pastāv risks attīstīties uzturvielu deficītam. Pēdējos gados popularitāti ieguvušas tādas ēdināšanas metodes kā "bērna vadīta ēšana". Minētā metode palīdz bērnam nodrošināt lielāku kontroli pār uzņemto ēdiena daudzumu un veicina patstāvīgas ēšanas prasmes, tomēr šobrīd trūkst pierādījumu tam, ka minētā ēdināšanas metode var nodrošināt bērnu ar nepieciešamo enerģiju un uzturvielām, īpaši dzelzi un cinku. Tādēļ, ja izvēlaties bērnam šādu ēdināšanas veidu, ir ieteicams vispirms konsultēties ar veselības aprūpes speciālistu, lai noskaidrotu, kādus produktus būtu svarīgi piedāvāt bērnam, lai nodrošinātu visu nepieciešamo. Ir būtiski novērtēt arī produkta konsistenci un bērna spējas patstāvīgi to sakošļāt, lai novērstu aizrīšanās risku.

Lizete Puga uzsver: nereti vecāki ieslīgst paši savos stereotipos un nolemj – ai, šo jau tu neēd, tas tev negaršo, tur vajag pielikt sālīti vai cukuriņu. Taču maza bērna garšas kārpiņas nav kā trīsdesmitgadniekam, tās ir jaunas un nepieredzējušas, tāpēc viens no galvenajiem noteikumiem – bērnu ēdienā nav vajadzīgs papildu cukurs, sāls vai ļoti izteiktas garšvielas. Var pievienot garšaugus, piemēram, sīpolu, dilles, pētersīļus, varbūt ķiploku, bet pavisam nedaudz, tikai lai piešķirtu ēdienam interesantākas nianses.

Uztura speciāliste īpaši iesaka uzmanīties ar saldajām garšām. "Saldā garša ir pirmā, ko bērns iepazīst – mātes piens ir salds. Tā ir izdzīvošanas pamatā, tāpēc saldo garšu bērns pieņem ļoti labprāt. Ir jau viegli iedot kādu augli, jo to vienmēr labprāt ēdīs, bet vecāku uzdevums ir iemācīt citas garšas un arī faktūras, ne tikai biezeni. Ja visu dodam tādu vienādu, saldenu, maigu, neitrālu, tā arī gribēsies ēst visu laiku, gan gada, gan piecu gadu vecumā," brīdina uztura speciāliste. Viņa uzsver – nevajag visas ēdienreizes nobeigt ar saldumiņu, un līdz gada vecumam vispār bērnam saldumi nav vajadzīgi. Tāpat nedrīkst visam pievienot agaves vai kļavu sīrupu vai medu, arī šie cukuri skaitās, un kopsummā bērns uzņem daudz vairāk cukura, nekā viņam vajadzīgs. Padomājiet, cik ēdienreizes jūsu bērnam ir saldas un cik – sāļas vai neitrālas garšas.

"Pēc gada vecuma bērna uzturā vēl joprojām var būt arī mātes piens (PVO rekomendē turpināt zīdīšanu, cik vien ilgi iespējams, pat līdz divu gadu vecumam vai ilgāk, ja vēlaties) vai piena maisījums, kaut arī tas no galvenā uztura kļūst par papildu uzturu. Pēc gada vecuma to var izmantot, kombinējot ar parastajiem pārtikas produktiem, piemēram, launagā pagatavojot augļu smūtiju vai vienkārši to dzerot no krūzes," saka uztura speciāliste.

Bērnam jāpiedāvā pēc iespējas daudzveidīgāki produkti, dažādas formas un faktūras; ideāli, ja bērnam ir izvēle un viņš pats var paņemt to, ko grib apēst, saka uztura speciāliste. "Ja mazulis nelabprāt ēd biezeņus, nevajag atteikties no dārzeņiem, jāpadomā par alternatīvu ēdiena pasniegšanas veidu. Tie var būt dārzeņu plācenīši, ko ērti paņemt rokā, vai arī atsevišķi tvaicēti dārzeņi – blakus uz šķīvja nolikts puķkāposts, brokolis, burkāns utt. Ja bērns negrib ēst kaut ko konkrētu, piemēram, gaļu vai kādu dārzeni, šo produktu var mēģināt "paslēpt" tajos ēdienos, kas viņam garšo. Jauni produkti neiegaršojas ar pirmo kumosu, vajadzīgas pat 8 līdz 12 reizes, tāpēc jāturpina to piedāvāt, mazinot produkta izteiksmīgo garšu vai krāsu, jo arī bērni, līdzīgi kā pieaugušie, ēd "ar acīm"," iesaka Lizete Puga.

Piemēram, ja bērnam negaršo puķkāposti, tos var pievienot viņa iecienītajam kartupeļu biezenim vai kotletei un mēģināt tādā veidā mazuli pieradināt pie jaunās garšas. Tāpat varat arī ikdienā pasekot līdzi, kas ir pirmais, ko bērns apēd, un kas ir pēdējais, ko atstāj. Pasniedziet mazāk iemīļoto produktu vispirms un tikai pēc tam pārējo. Piemēram, ja dārzeņi bieži vien paliek uz šķīvja, uzlieciet tos vispirms un tikai pēc mirkļa pievienojiet pārējās piedevas.

"Veiksmes atslēga, lai ēšana bērnam sagādātu prieku, ir kopīgas ēdienreizes visai ģimenei pie viena galda, un ēdieniem jābūt ļoti līdzīgiem. Ja vārāt zupu, tad tādu, lai varat iedot arī mazajam un ēst visi kopā. Bērni mācās no vecākiem, tas ir viņu lielākais paraugs, tāpēc arī pieaugušajiem jāēd daudzveidīgi ēdieni un jāparāda bērnam, ka tie ir garšīgi un sagādā prieku. Būs viens ķēpīgs brīdis, kad bērns ar ēdienu spēlēsies, taču arī tādā veidā viņš mācās, un ir jāsaprot, ka tas ir pārejoši," saka Lizete Puga.

Bērniem dažkārt nepatīk ilgi sēdēt pie galda, sevišķi pēc gada vecuma tas sāk šķist garlaicīgi, tāpēc ēdienreizēm jābūt īsām un lietišķām – ātri paēdam un ejam savās darīšanās, lai ēšana neievilktos visas dienas garumā.

Vienlaikus noteikti nevajadzētu ieviest tādus rituālus, kas pārvēršas nelāgos ieradumos, piemēram, ēdot fonā skatīties televizoru. To var darīt kādu reizi, tomēr nepārvēršot par ikdienišķu ieradumu, ko vēlāk būs grūti lauzt, lai bērns nepierod, ka bez televizora skatīšanās ēšana nav iespējama.