Šodien mums pilnīgi pašsaprotami ir rūpēties par sava ķermeņa tīrību, ievērojot personisko higiēnu. Ja kādam ir netīri mati un viņu pavada netīkams aromāts, uz viņu skatās šķībi. Bet bija laiki – turklāt pat salīdzinoši nesen –, kad utīm pilnas parūkas, vanna reizi mēnesī vai vēl retāk un viena zobu birste uz pieciem bija ierasta lieta.
"Sannum per aqua" (veselība caur ūdeni) – teica senie romieši un ierīkoja publiskās pirtis, un izdomāja centrālapkuri karstā ūdens un tvaika padevei. Arī senajiem grieķiem gan gara, gan ķermeņa tīrība un veselība bija cieņā – viņi deva pasaulei vārdu "higiēna", kas nozīmē "veselības māksla".
Un tad nāk tumšie, drūmie viduslaiki. Kristietība veicina nievājošu attieksmi pret ķermeni un tā tīrību, sludinot, ka miesai nav nozīmes, svarīgi ir turēt tīru un šķīstu garu, bet jebkuru kaiti var izdzīt un ārstēt, pietiekami dedzīgi un no sirds lūdzoties.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
