Kauns, bailes... Kāpēc cilvēki ar mentālās veselības problēmām nemeklē palīdzību

Mentālā veselība un pašnāvības risks ir tēmas, par kurām ne katrs ir gatavs runāt. Taču psihoterapeite Bite uzsver, ka par mentālo veselību ir jārunā, lai spētu laicīgi pamanīt problēmas: "Ja mēs jūtamies labi, mums droši vien nav nepieciešamības regulāri runāt par savu mentālo veselību. Tomēr mēs zinām, ka ne visi cilvēki, kuri jūtas slikti, meklē palīdzību. Psiholoģiskā un, vēl jo vairāk, psihiatriskā palīdzība joprojām ir diezgan stigmatizēta ne tikai sabiedrībā, bet arī katrā cilvēkā iekšēji – ja nevaru tikt galā pats, ar mani kaut kas nav kārtībā, esmu nenormāls. Līdz ar to daudziem ir kauns meklēt palīdzību. Ir bail no tā, ka palīdzības meklēšana būs pārāk dārga un no tās nebūs nekādas jēgas. Pasivitāte, intereses un motivācijas trūkums, kā arī norobežošanās no cilvēkiem ir depresijas pamatsimptomi, kas jau paši par sevi attur cilvēkus no vēršanās pēc palīdzības. Tāpēc bieži vien tie cilvēki, kuriem palīdzība ir visvairāk vajadzīga, to nesaņem."

Ņemot vērā, ka lielākā daļa sabiedrības vairās runāt par savu mentālo veselību, līdzcilvēkiem jābūt ļoti vērīgiem, lai spētu laicīgi sniegt atbalstu tuviniekiem, kuriem var būt problēmas. Taču aptaujas dati rāda, ka 55 procenti respondentu nespētu atpazīt cilvēku ar pašnāvniecisku tieksmju pazīmēm. Speciāliste aicina pievērst uzmanību konkrētām darbībām, kas var būt brīdinājuma signāli: "Cilvēks, kuram ir tieksme uz pašnāvību, izskatās nomākts un depresīvs. Iespējams, ka viņš jau iepriekš ir darījis sev pāri, piemēram, mēģinājis izdarīt pašnāvību, graizījies, dedzinājis sevi, lietojis narkotikas vai alkoholu milzīgās devās. Kā riska faktors var būt kāds nozīmīgs zaudējums, piemēram, naudas, draugu, attiecību vai darba zaudējums. Tāpat arī traumatiski notikumi, piemēram, seksuāla vardarbība. Būtiski ņemt vērā arī dzimumu – vīrieši izdara pašnāvības biežāk nekā sievietes."