Jauni, skaisti un laimīgi cilvēki mums smaida pretī no sociālo tīklu platformām un žurnālu vākiem, bet spogulī katru dienu ieraugām pa kādai jaunai grumbai. Laiku pa laikam pamanām pa kādam sirmam matam (vai mati vispār uz galvas vairs neturas), un darba apvienošana ar ballītēm kļuvusi par neiespējamo misiju. Vecums klāt! Vai tiešām? Un vai dzīve jau nodzīvota, ja jaunība ir aiz muguras? Cik ļoti mūs satrauc novecošana? Vai ar to ir iespējams sadzīvot? Kā? Par to podkāstā "Laimes laboratorija" runāju ar psihoterapeitu Andri Veselovski.
“Katrā vecumā tas ir tāds attīstības posma uzdevums – pieņemt, ka es kļūstu vecāks. Pusaudžiem tā ir pubertāte, dzimumpazīmes. Tur tiešām ir vajadzīgi gadi, kamēr jaunietis pieņem, ka ķermenis mainās, ka viņš nav bērns, viņš ir pusaudzis, tad ir pieaugušais. Katrā posmā ir savas izmaiņas, savi izaicinājumi, savs darbiņš,” stāsta Andris. Tas iekļauj gan atvadīšanos no vecā, gan jaunā pieņemšanu. Šis process var noritēt ļoti veiksmīgi, bet daudziem sava vecuma pieņemšana patiesi nebūt nav tas vieglākais uzdevums.
Vaicāts par to, vai cilvēka sajūtas par vecumu un novecošanos ietekmē tikai pretestība pārmaiņām, vai arī sava loma ir informācijai medijos un sociālajos tīklos, kas sludina – ikvienam ir jābūt veselam, skaistam un jaunam –, Andris atbild: “Es domāju, ka tas ir abējādi.”
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
