Stingrā trenere Nika Linde par motivāciju: Vīrs un bērni nav iemesls nesportot  (1)

Uz jautājumu, kas vispār ir motivācija, Linde teic – vieglāk formulēt, kas nav motivācija un kur to nevar dabūt. Tā nestāv veikalu plauktos, to nevar aizņemties no drauga. Motivācija nav nekas taustāms un pērkams. Uz klasisko jautājumu – "Kur lai ņem motivāciju?", trenere parasti atbild: "To nevar nekur paņemt. Tā ir tevī. Katrā no mums ir sava motivācija, un tā ir tieši tik jaudīga, cik mēs gribam." Linde piebilst – meklējot motivāciju citos cilvēkos un lietās, paši sev traucējam to atrast un saskatīt.

Motivācija ir spēja uzņemties atbildību par sevi un mērķiem. "Un ko tu parasti dari pēc atbildības uzņemšanās? Tu rīkojies. Ejot soli pa solim uz priekšu, rodas rezultāts – pietuvošanās konkrētajam mērķim. Neatkarīgi no tā, vai mērķis ir saistīts ar ķermeni, tievēšanu, veselīgāku dzīvošanu vai mašīnas iegādi, tieši tas virza uz priekšu. Tikai sākot kustēties mērķa virzienā, pa ceļam saprotam – jā, kaut kas patiešām mainās. Un tās mazās izmaiņas, mazās pārliecības ir tas, ko sauc par motivāciju. Redzot pirmos solīšus, pirmos rezultātus, rodas motivācija turpināt."

Iekšējā un ārējā motivācijas darbojas mijiedarbībā, uzskata Linde. Ārējo faktoru vadīti, cilvēki rīkojas drauga, draudzenes, vīra, bērnu, "Instagram" noskatīta dzīves modeļa, arī Jaunā gada ietekmē. "Ārējā motivācija var raisīt iekšējas sajūtas – arī tevi var pārņemt vēlme sasniegt konkrēto mērķi," viņa skaidro. "Nesanāk tad, ja izvēlies ne savu mērķi, dari to kāda cita dēļ. Piemēram, vīrs visu laiku saka: "Ej taču sportot!", un viņa dēļ tu arī ej. Bet tas nekad nestrādās ilgtermiņā, jo to neizlēmi pats. Un tu nezini, vai tev to tiešām vajag." Apņemoties Jaunajā gadā uzsākt kaut ko jaunu, stāsts ir ļoti līdzīgs. "Ja apņemies, pats skaidri zinādams, kāpēc to gribi, kādu rezultātu gribi sasniegt, kāds būs rīcības plāns un ko ar to darīsi, tu to panāksi."

Tu, piemēram, Jaunajā gadā esi uzlicis sev mērķi – būt fiziski aktīvākam un trīs reizes nedēļā sportot. Tu ieplāno aktīvu izkustēšanos no rītiem, pirms darba, tā, lai spētu izpildīt konkrētos uzdevumus. Āķis slēpjas tajā, ka nekoncentrē savu uzmanību uz nomestajiem kilogramiem. "Es sev par mērķi uzlieku nevis gala rezultātu, kas kādreiz varētu būt, bet gan apņemos izdarīt procesu, kas vedīs pie gala rezultāta. Un, kad pirmajā nedēļā to izdaru, konstatēju – jā, man izdevās trīs reizes nedēļā noturēt treniņu – tieši, kā biju sev solījusi! Sasniedzu pirmo mērķi, un manī rodas motivācija darīt tālāk, jo piedzīvoju pozitīvu pieredzi ar savu mērķi." Linde uzsver, ka cilvēki bieži vien sev uzliek pārāk tālejošus, pārāk nesasniedzamus un nereālistiskus mērķus, kā rezultātā paši nenotic, ka varētu tos sasniegt. Un, protams, pa ceļam sastaptās vilšanās tikai met atpakaļ vai pat pavisam atgrūž no mērķa. "Šis ir stāsts par to, kāpēc cilvēks 10 reizes gadā mēģina uzsākt fiziskās aktivitātes vai tievēšanu. Pirmkārt, viņš to dara nepareizu iemeslu dēļ. Otrkārt, viņš motivāciju nemeklē sevī, bet kādā notikumā vai faktorā. Un tajā brīdī viņš neuzliek atbildību uz sevi. Kad esi pieaudzis, to dari tu – mans mērķis, mana motivācija, manas darbības. Un es eju un izdaru!"

Šobrīd šķiet, ka laiks līdz vasarai vēl ir kā līdz kosmosam, tāpēc mērķis, piemēram, tikt sevis izvēlētajā kleitā, sagaidot gada siltākos mēnešus, nav nemaz tik nereāls. Kā skaidro fitnesa trenere, jāatbild sev uz ļoti konkrētiem jautājumiem. Tostarp – kas tev ir jādara, lai šo mērķi sasniegtu? "Un jāsniedz pašam sev atbilde, kāds būs tavs rīcības plāns. Pēc tam to uzraksti uz lapiņas. Raksti, ka apzinies – dzīvesveids, kādu esi līdz šim piekopis, novedis līdz dzīvei šeit un tagad. Ja vēlies citu rezultātu, jāmaina ceļš, metode, taktika. Tātad, ja neesi bijis fiziski aktīvs, kaut kas šajā lietā jāmaina. Ko vari darīt? Pirmkārt, pajautāt sev, cik daudz laika nedēļas ietvaros vari atbrīvot fiziskajām aktivitātēm. Pavisam godīgi. Pasaules Veselības organizācija pieaugušam cilvēkam rekomendē nedēļas laikā savākt vismaz 150 minūtes fizisko aktivitāšu. Un tad sadali, kā vien vari – vai tās ir sešas reizes pa 25 minūtēm, vai tās ir trīs reizes pa stundai. Izvērtē savu laiku un ļoti objektīvi saproti, kad tavā ikdienas grafikā tas būtu reāli."

Katram dzīvē var būt vairākas lomas – mīļotais cilvēks, tētis, mamma, dēls, meita, kolēģis, draugs. Lai arī cik paradoksāli tas nebūtu, daudzi gatavi šo lomu priekšā savas vēlmes un vajadzības samazināt līdz minimumam. Kā skaidro Linde, katram ir iespēja pieņemt lēmumu – būt upurim vai uzņemties atbildību. Izvēloties upura – bērna taktiku, neapzināti uzņemies atbildību par visiem citiem un viņu darbiem. Savukārt rezultātā upuris sūdzas par to, ka viņam taču nebija laika darīt lietas sev, jo visu dzīve pavadīta, palīdzot citiem. "Kurš tev to prasīja?" retoriski vaicā Linde. "Tā bija tava izvēle. Jāsaprot, ka mans ķermenis, vēlmes un mērķi ir mana apzināta izvēle, un tā ir atbildība. Tajā brīdī, kad spēj to izdarīt, esi pieaudzis cilvēks. Un pieaudzis cilvēks atbild pats par savu ķermeni, savām izvēlēm un mērķiem. Viņš nedzīvo citu dzīvi, nepieņem lēmumus viņu vietā, nepilda bērna vietā 100 citus darbus, sevi vienmēr nostādot pirmajā vietā."

Upura loma sievietēm Latvijā ir ļoti izteikta, no pieredzes teic Linde. "Viņu galvenā atruna vienmēr ir bērni, vīrs vai darbs. Beigās es viņām prasu: "Bet, kā tu iedomājies, kādu tevi bērni atcerēsies jau pieaugušo vecumā? Ko viņi teiks, kāda tu biji mamma? Tā pārgurusī, pukstošā sieviete, kurai vienmēr jātaisa ēst, jāmazgā grīdas un aiz visiem jāsavāc? Vai arī viņi atcerēsies, ka mamma nu gan spridzināja – viņai bija ļoti daudz enerģijas, vienmēr paspēja patrenēties, un to mēs no viņas apguvām." Galu galā bērns kopē vecāku rīcību – nevis padomus. Tu nevari dot padomu – iet un sportot – ja pats to nedari."

Taujāta, kāda ir Lindes pašas recepte pret motivācijas kritumiem, viņa skaidro: "Šis jautājums vienmēr sagādājis grūtības, jo nekas mani nemotivē vairāk par to, kā es jūtos. Man reāli nepatīk būt nelaimīgai un nevarīgai. Man nepatīk pukstēt. Man vienkārši nepatīk darīt to, kas man nepatīk." Linde turpina sakot, ka tieši šī sajūta viņu visvairāk arī dzen uz priekšu. "Man patīk justies labi savā apģērbā. Man patīk pieiet pie spoguļa un redzēt savu ķermeni. Man patīk tas, ko es redzu."

Speciāliste gan uzsver, ka šajā kontekstā ir viena ļoti svarīga "Stop" zīme. Ja tev ir 42. izmērs un, apskatot sevi spoguļattēlā, tev patīk tas, ko redzi, ar tevi viss ir kārtībā. "Un tev nav jāskrien pēc "S" izmēra tikai tāpēc, ka kāds kaut kur to pateica. Bet te ir jautājums, vai tev tiešām patīk. Ja kaifo no sevis un tā, ko redzi, viss ir ideāli. Nav nekas jādara pret savu gribu. Daudzas sievietes saka: "Bet es esmu apmierināta ar savu ķermeni, tas nekas, ka man tāds izmērs!" Ja tā tiešām ir, esmu par to, lai viņas paliktu savā ķermenī, bet laimīgas. Stāsts ir par to, kad esi 1:1 vai aizej uz pludmali, peldkostīmā jūties ērti? Vai ar vīru vari justies brīvi vai arī vienmēr gribi izslēgt gaismu, jo kaunies no sevis? Tieši šīs mazās nianses ir svarīgas. Un tās parāda, ja kaut kas nav kārtībā."

"Pats galvenais ir vienkārši sākt darīt," norāda Linde. "Laiks tik nenormāli ātri skrien uz priekšu, bet mēs vienmēr atrodam atrunas, kāpēc nedarīt. Uz to mēs esam spečuki. Taču patiesībā, ja kaut ko iekšēji gribi, pietiek ar vienu iemeslu, kāpēc to izdarīsi. Tas nekas, ka būs piecas pretrunas. Bet, ja vienkārši negribi, atradīsi piecas pretrunas un pat nedzirdēsi to vienu iemeslu, kāpēc jādara."