Kā nepalaist garām savu dzīvi, portālā "Psychologies" skaidro geštaltterapeite Aleksandra Kapitova. Un kā sākt to dzīvot pa īstam, – stāstīs psiholoģe Jevgēnija Mahnova.
Laiks paātrinās
"Kaut ātrāk" – tipiska mūsu laika mantra, ko visi kopkorī dziedam. Topošās māmiņas piedzied: kaut ātrāk piedzimtu, tad arī ātrāk mājās izrakstītu... Vecāku "koris" turpina: kaut viņš ātrāk iemācītos sēdēt, staigātu pats savām kājām, sāktu iet dārziņā, pabeigtu skolu, iestātos augstskolā, pie prāta nāktu, darbā iekārtotos, apprecētos... Bērnu un pusaudžu balsis piebalso ar savu partiju: kaut ātrāk pienāktu pēdējā mācību stunda, semestra beigas, ātrāk brīvlaiks, vasara. Bet, lūk, vēl – pārliecinoši un spēcīgā balsī, ar smagām nopūtām skan daudzbalsīgs darba rūķu koris: ātrāk pienāktu pusdienlaiks, ātrāk mājās. Kaut izdzīvotu šodienu (atskaiti, tikšanos, pasākumu). Ātrāk piektdiena, atvaļinājums, pensija.
"Un tā mēs lidojam ar ātrgaitas ekspresi cauri kalendāram. Tādā ātrumā to darām, ka garām vien nepārtraukta ņirboņa, kaut ko atšķirt vairs nav iespējams. Un mēs vairs nepamanām ne tikai rasas pilienus, rudens krāsas, maigumu dvēselē vai skumjas kāda acīs, bet pat luksoforus, stacijas, pilsētas, kontinentus, jā, un arī savu personīgo dzīvi palaižam garām. Mēs lidojam pretim savam lielajam mērķim, bet tikai kāds tas ir?" mudina aizdomāties Kapitova.
Un pēkšņi piezogas nemiers un šaubas: "Bet kāpēc tas viss mums ir vajadzīgs? Proti, vārdi ir kā atbilde uz inerci. Tie skan, bet uz jautājumu neatbild. Un tad rodas bailes, apjukums, tukšums, vilšanās: "Man vispār kaut kur jādodas? Es taču nesteidzos ugunsgrēku dzēst?!"
Laiks dzen darbus
Laika temps samazinās, paplašinās un uzpildās
"Festina lente" – latīņu sakāmvārds, kas tulkojumā nozīmē "steidzies lēnām". "Šo izteicienu pirmo reizi dzirdēju no sava vectēva, pēc tam ar to saskāros Medicīnas institūtā, kad mācījos latīņu valodu. Un nekādi nevarēju saprast, ko tas nozīmē. Un, droši vien, arī vēlāk nesaprastu, ja vien nebūtu sākusi mācīties par geštaltterapeiti. Jau pirmajās tikšanās te māca piebremzēt un klausīties sevī, savās jūtās, emocijās. Nostrādājot 20 gadus "lielā fermā" ekstremālā un neierobežotā ātrumā, es sākumā pretojos. Uzvārījos, dusmojos, gaidīju, kad mēs beidzot ķersimies pie lietas, noteiksim mērķus, pierakstīsim kladēs visas domas pēc punktiem un steigsimies apgūt šo "gestalt". Tagad ir trīs gadi aiz muguras, kā pabeigtas mācības. Tikai nedomā, ka tagad esmu tāda gudriniece. Bet esmu piebremzējusi, sākusi redzēt, klausīties, pamanīt daudz vairāk. Es jūtos tā, it kā būtu pamodusies no letarģiskā miega, ģīboņa vai narkozes. Dzīve ir sākusi iegūt lielāku vērtību un garšu," par sevi stāsta Kapitova.
Ar šo nelielo stāstījumu par savu dzīvi geštaltterapeite nevienu nemudina doties mācīties, kā viņa saka, – "šo "gestalt", bet ikvienu vienkārši mudina nedaudz apstāties, piebremzēt un ieklausīties sevī. "Sāku atšķirt, kur ir manas vēlmes, bet kur ir sveši stereotipi un sabiedrības uzspiestas normas, sevī atklāju to, par ko nemaz neiedomājos. Pārstāju sevi sunīt jebkāda iemesla dēļ, sajutos mierīgi un stabili, noticēju sev, kļuvu sev interesanta, atļāvu sev būt tāda, kāda esmu. Tas līdzinās ģenerāltīrīšanai, kad tu ļoti kritiski izvērtē katru atrasto lietu un izlem – tā ir tava vai sveša, tev tā ir nepieciešama vai nē, saglabāt to vai izmest," stāsta speciāliste.
Un tad pazūd satraukums, dzīves enerģija vairs netiek tērēta nevajadzīga haosa un spriedzes uzturēšanai, atbilžu meklēšanai aizsērējušā smadzeņu ēterā. Parādās brīvības, skaidrības un viegluma sajūta.
Tādos tīrības un kārtības apstākļos ir vieglāk pamanīt savas emocijas un jūtas, pieņemt lēmumus. Mierīgāk sāc uztvert lietas, kas iepriekš tevi apbēdināja, parādās vēlme nodzīvot katru dienu un katru šīs dzīves mirkli īpaši uzmanīgi, apzināti, saudzīgi, vienotībā ar patiesām vēlmēm un vērtībām, ar baudu, ar prieku un garšu. "Un ja es sāku atkal dzīties, atkārtoju sev: "Festina lente! Steidzies lēnām!"
Neatliec savu dzīvi! Psiholoģes padomi, kā sākt dzīvot pa īstam
"Ir svarīgi nepalaist garām savu dzīvi" – arī šādu teicienu būs dzirdējuši daudzi. Vai esi par to nopietnāk aizdomājies? Portālā "b17" psiholoģe Jevgēnija Mahnova mēģina skaidrot, kā tad pamosties no šaubīgām un/vai no malas uzspiestām idejām? To, ko mēs ik dienu sevī norijam...
Par šo jautājumu nav iespējams sniegt instrukcijas pa punktiem, jo kas der vienam cilvēkam, otram, pilnīgi iespējams, par to būs nospļauties. Tā ir individuāla pieeja. Taču psiholoģe piedāvā iepazīties ar tām svarīgajām lietām, bez kurām neviens cilvēks nevar iztikt, lai sāktu dzīvot.
Tālāk, tiklīdz tu pieņemsi lēmumu par savu dzīvi, pats redzēsi, kādai tai vajadzētu būt. Tu pats esi savas dzīves eksperts!
Lūk, daži ceļa rādītāji, kā tu varētu sākt dzīvot pa īstam:
- katru dienu pamani kaut ko jaunu. Pievērs uzmanību vismazākajām detaļām. Skaties apkārt, uz augšu un uz leju, grozi galvu, galu galā – tāpēc jau tev ir domāts kakls;
- sajūti smaržas sev apkārt, ēdiena garšu. Kā tas viss tevi ietekmē? Pavēro!;
- ik dienu atklāj ko jaunu. Kaut ko tādu, kas tev dos iespēju sevis izzināšanai;
- seko līdzi savai videi. Runājot par organismu, raugies, vai tavā ēdienkartē nav nekvalitatīva ēdiena. Par psihi – vai tevī nav kaitīgu domu un kāda sveša cilvēka negatīvisma pārņemšana sevī (ja tā notiek, ieteicams vērsties pēc palīdzības pie psihologa);
- mācies baudīt. Mācoties svešvalodas un runājot tajās ārvalstīs ar jaunu sarunas biedru. Atrodi iespēju padejot un sajust savu ķermeni. Baudi lietas, kas nesaistās ar materiālo pasauli!;
- sapņa meklējumi. Sāc ar mazāko. Atrodi katru dienu kaut mazumiņu laika, lai pievērstos kādai jaunai nodarbei. Eksperimentē, iepazīsti sevi šādā veidā. Bet svarīgi to darīt ne jau izrādes pēc. Piebremzē, baudi to, ko dari!;
- attieksme pret naudu. Nedzenies pēc tās! Nenoķersi... Nauda – tas ir līdzeklis, nevis pašmērķis. Vai tad jāsaka jau nodeldētie vārdi, ka nevis darbam, bet tieši pašam procesam jāsniedz gandarījums?! Un, iespējams, rodas sašutums par nepieciešamību strādāt, tāpēc dodamies uz nākamo punktu.;
- stabilitāte un/vai bailes no pārmaiņām. Ja runā par darbu, tad padomā, vai tu sevi šajā darba vietā redzi pēc pieciem, 10, 15, 20, 25... gadiem? Kā tev? To pašu shēmu attiecini arī uz attiecībām, ja tevi tās neapmierina, bet tu kaut kādu ieradumu pēc attālini brīdi. Atgādinu – kad tu dzīvosi?;
Pastāvēs, kas pārvērtīsies! Pazīmes, kuras liecina – laiks pamest darbu
- iekšējā brīvība. Ir jāatbrīvojas no visiem uzspiestajiem aizliegumiem. Es par tādām lietām, kā: ir kaunpilni gūt baudu seksā; nopietni ļaudis tā nedara un daudz kas cits... Viss, ko tu vēlies, bet tevi aptur pārdomas par sevi, jo tev taču reiz ir sacīts, ka tā nedara... Ar to ir jāstrādā. Kamēr neatbrīvosies, dzīvot tā arī nesāksi!
"Atceries, kamēr tu nesāksi apmierināt savas vēlmes, tu apmierināsi svešas. Neatliec savu dzīvi. Tā var arī nesākties pa īstam," uzsver psiholoģe Mahnova.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
