'Vairums nomirst klusējot'. Skaudri par nevienlīdzīgo attieksmi onkoloģijas pacientu ārstēšanā

Nevienlīdzība, protams, sastopama dažādās dzīves sfērās, taču onkoloģijā tā izpaužas īpaši rūgti, jo jau pati diagnoze ir biedējoša. Šā gada 18. - 19. martā Rīgā notiks Eiropas onkoloģisko pacientu organizāciju kongress "Par vienlīdzību vēža uzveikšanā", ko organizē Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienība "Onkoalianse" ar Eiropas Parlamenta (EP) Īpašās komitejas vēža uzveikšanai atbalstu. Kongresa galvenais mērķis ir aktualizēt jautājumu par pastāvošo nevienlīdzību vēža ārstēšanā Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs, kā arī apspriest to ar pacientu organizācijām, veselības aprūpes speciālistiem, politiķiem un EP deputātiem. Ar runu pasākumā uzstāsies arī veselības ministrs Daniels Pavļuts. Kongresa laikā Austrumeiropas un Centrāleiropas pacientu organizācijas parakstīs atklātu vēstuli, kuras pamatā būs galvenie kongresa mērķi, un tā tiks nodota EP, Eiropas Komisijai un Eiropas Savienības (ES) valstu valdībām.

Un par to arī šajā rakstā – cik dažāda var būt nevienlīdzība, kuru nākas piedzīvot onkoloģijas pacientiem. "Onkoalianses" valdes locekle Olga Valciņa pastāstīs, kādas ir nevienlīdzības formas, biedrības "Dažādas paaudzes par dzīvi" vadītājs Ēriks Mikelšteins un melanomas pacientu atbalsta biedrības "Soli priekšā melanomai" viena no dibinātājām Sondra Zaļupe dalīsies pieredzē, ko paši izjutuši, saskaroties ar nevienlīdzību brīdī, kad centies pieveikt vēzi, bet "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta parādīs faktisko ainu saistībā ar ziedojumu apmēriem tiem vēža pacientiem, kuri kaut kādu iemeslu pēc neiekļaujas valsts kompensētajā ārstniecībā, un kuriem nākas paļauties uz sabiedrības līdzcietību. Dimanta norāda: "Latvijā ir atsaucīgi cilvēki, bet viņi tādi ir ne jau tāpēc, ka pašiem viss ir kārtībā. Gluži pretēji, – ziedotāji zina, ka valstī nav kārtībā ar veselības aprūpi, un lielākā daļa paši ir izjutuši kādas nepilnības, tādēļ arī ir gatavi palīdzēt otram".

Kā norāda Valciņa, nevienlīdzību sāka pamanīt ikdienišķās lietās, piemēram, tumšādainiem cilvēkiem mazāk uzmanību pievērš ādas veselībai, atkarībā no sociālekonomiskā stāvokļa – cilvēki ar zemākiem ienākumiem – retāk vēršas pie ārsta savlaicīgi, kas nozīmē viņu diagnoze tiek noteikta vēlākā stadijā, attiecīgi – viņiem ir augstāka mirstība. Līdzīgi ir ar izglītības līmeni, – jo izglītotāks, jo vairāk rūpējas par savu veselību – ātrāk vēršas pie ārsta, neizlaiž visas vajadzīgās skrīninga pārbaudes, attiecīgi – agrāk atklāj vēzi un viņiem ir augstākas iespējas izdzīvot.

Vēl viena nevienlīdzības forma ir saistīta ar attieksmi, piemēram, pret gados vecākiem cilvēkiem. Daži skrīninga veidi attiecas uz konkrēta vecuma cilvēkiem, piemēram, līdz 69 gadu vecumam. "Un izrietot no tā, tas ir normāli, ka senioriem bieži vien vēzi palaiž garām nepamanītu, sak: "Ko tad tu gribi?! Tu jau esi vecs!". Tas arī attiecas uz pacientiem, kuriem jau ir diagnosticēts vēzis, un viņiem pievērš mazāk uzmanības saistībā ar citām slimībām: "Ko tu gribi?! Tev jau ir vēzis!". Tāpat var tikt nepamanīts cita veida vēzis, jo nekur nav teikts, ka onkoloģijas pacientam nevar parādīties arī vēl kāds cits vēža paveids," skaidro Valciņa.

Ir nevienlīdzība, ko iespējams novērst, mainot attieksmi, gūstot papildu zināšanas, bet vēl ir, piemēram, ģeogrāfiskā nevienlīdzība, kad cilvēkam no Rēzeknes novada Makašāniem (lai neļaunojas Makašānu iedzīvotāji, šis ir tikai piemērs – aut.) ir daudz mazākas izredzes tikt pie tā ārsta, kura specializācija ir tieši viņa vēža tipam. Šis reģiona cilvēks, kamēr tiks pie ģimenes ārsta, tad ar trīs transportiem aizbrauks uz Rīgas slimnīcu, ja vispār aizbrauks. Viņa ceļš vienkārši var būt jau par garu, kamēr kaut ko atklāj, līdz ar to arī izredzes tikt izārstētam – mazākas, uzsver Valciņa.

"Pēc definīcijas, – pacientiem reģionos patlaban ir sliktākas izredzes tikt pie kvalificētas palīdzības, nekā Rīgā dzīvojošiem. Tieši tik vienkārši! Tiesa, Austrumu slimnīca tagad ir sakārtojusi krūts vēža pacienta ceļu, un sievietes faktiski vienas dienas laikā no konsultācijas varēs tikt pie diagnozes. Taču uz citiem vēža veidiem pagaidām tas neattiecas, un tas cilvēks no Makašāniem varbūt būs spiests uz Rīgu pie ārstiem braukt deviņas reizes, kamēr tiks pie diagnozes, bet daudzi to nemaz nevar atļauties – vai nu pietrūkst finanšu šādiem "ceļojumiem" vai arī viņi tik bieži nemaz nevar atprasīties no darba," stāsta Valciņa.

Vienaldzība un attieksme – tās ir lietas, par ko skaļi nerunā. Valciņa uzreiz atzīmē, ka atsevišķu mediķu attieksme pret pacientiem, kas joprojām nav tāda, kāda tai vajadzētu būt, ir tikai postpadomju valstu problēma. "Vecajā Eiropā nevar iedomāties, ka ārsts būs augstprātīgs vai nerunās ar pacientu. Briesmīgākā frāze, ko ārsti bieži lieto: "Ko jūs iedomājieties?!" Skaidrs, ka es iedomājos, jo man nav informācijas!" pacientu pieredzē dalās Valciņa.

Vēl Valciņa min to, ka dažiem ārstiem ļoti nepatīk, ja pacients vēlas uzzināt vēl kāda cita ārsta viedokli. Tā arī bijis kādai pacientei, kura pēcāk raudājusi kā mazs bērns: šai sievietei bija krūts vēzis, pilns ar metastāzēm, un daktere pateikusi, ka neko vairs nevar darīt. Bet paciente aizgāja pie cita ārsta, un primāri ārstējošā ārste sistēmā jau to redz. "Kāpēc tu gāji pie tā ārsta? Kāpēc tērēji viņa laiku? Ko tu tur darīji? Tu man neuzticies?! Es taču tev izstāstīju, ka vairs neko nevar palīdzēt." Lūk, un 58 gadus vecā sieviete raud kā bērns, jo nesaprot, kā tā var runāt – viņa tikai aizgāja pameklēt otru viedokli. "Tā ir realitāte, – pacienti, kuri meklē ārsta otro viedokli, saņem sliktāku attieksmi. Ne visi, bet ir tādi ārsti," stāsta Valciņa.

Onkoloģisko slimību biedrību pārstāvji visi kā viens atzīst, ka par attieksmi ir jārunā skaļi, lai ārsti saprot, ka sabiedrība to zina. Par augstprātību pacientu aizstāvji runājot jau divus gadus, un esot vērojami nelieli uzlabojumi, bet vēl tāls ceļš ejams, lai visi pacienti saņemtu vienādu, labu, laipnu, atsaucīgu attieksmi. Ārsti, kuri ir stažējušies vai strādājuši vecās Eiropas valstīs, zina, kādai jābūt labai attieksmei pret pacientu...

Tieši tāpat – tikai postpadomju valstīs joprojām pastāv "ārpus kabatas" jeb neformālie maksājumi, un arī par šo tēmu neviens skaļi nerunā, bet visi zina, ka tā tas notiek. Un arī šī ir nevienlīdzības seja.

Šī ir vēl viena diskriminācijas forma vēža pacientu ārstēšanā. "Mums ir daudz audzēju veidu, kuriem pat pirmajā līnijā saskaņā ar starptautiskām vadlīnijām nav pieejami medikamenti, nerunājot nemaz par otro un trešo līniju, kā, piemēram, olnīcu vēža gadījumos. Citās valstīs ir dzīvību glābjošas zāles, mums – nav," atzīst Valciņa.

Nē, nav jau tā, ka nav nevienam. Protams, daudziem ir, bet kā justies cilvēkam, kuram ir tieši šis "nepareizais, neriktīgais" vēža tips, kura ārstēšanai valsts medikamentus nekompensē? Tāpat ar inovatīvām tehnoloģijām. Kaut vai kibernazis, kur ir ārkārtīgi maza valsts apmaksātā kvota, bet maksas pakalpojuma cena ir ļoti augsta. Turklāt mums Latvijā ir tiki divi – viens Austrumu slimnīcā un otrs Siguldas slimnīcā esošajā Stereotaktiskās radioķirurģijas centrā "Sigulda" un visbiežāk tiek lietots tikai prostatas vēža ārstēšanai, lai gan lielā daļā Eiropas tas akūti pieejams cilvēkiem pie smadzeņu metastāzēm un dažādiem citiem audzējiem, stāsta Valciņa.

"Šī sistēma, kā tiek lemts, kam piešķirt un kam nepiešķirt kompensāciju, pati par sevi ir nevienlīdzīga un negodīga. Cilvēki faktiski tiek sadalīti pēc vēža tipa jeb kāds ir izlēmis un to uz papīra uzlicis, kam apmaksā terapiju un kam nē. Cilvēki tiek diskriminēti arī pēc ārstēšanas brīža, pēc palīdzības veida. Jā, tūliņ krūts vēža pacientiem būs pieejama pilna multidisciplināra komanda, bet ir audzēji, kam tas nav un nebūs vēl ilgi. Tas nozīmē, ka kāds pieņem lēmumu, neiedziļinoties tavās vajadzībās. Tevi neārstē kā cilvēku, bet kā to vienu slimo vietu," uzsver Valciņa.

"Mediķi saprot, ka mums ir sliktāka piekļuve medikamentiem nekā citās Eiropas valstīs, viņi saprot, ka mums nav pieejamas jaunākās tehnoloģijas, viņi zina, ka ārstiem citās valstīs dienā ir 10 pacienti, mūsējiem – 25. Viņi to visu zina, un to redz arī Veselības ministrija un pirmo reizi ir sapratusi un iedziļinājusies onkoloģijā, bet tāpat finansējums patlaban ir piešķirts vienai trešajai daļai no vajadzīgā apmēra. Un vēl – pandēmijas laikā publiski tika stāstīts, ka onkoloģijā ārstēšana tiek turpināta, bet tā gluži nebija taisnība. Bija daudz pārceltu izmeklējumu, kas nozīmē, ka vēzim ļāva augt lielākam, nekā būtu bijis iespējams to sākt ārstēt savlaicīgi. Tāpat arī paši cilvēki baidījās iet pie ārsta, jo baidījās no Covid-19," norāda Valciņa.

"Ziedot.lv" vadītāja apliecina, ka nedēļā organizācijā vēršas viens divi cilvēki ar lūgumu palīdzēt. Viņiem ir dažādas vajadzības onkoloģijas jomā, bet pacienti paši nespēj tās apmaksāt, un valsts viņiem saka – nē! Lūgumi ir dažādi – kādam ir piešķirta individuālā kompensācija, bet zāles ir piecas reizes dārgākas, nekā piešķirtā summa, citam nauda vajadzīga specifisku analīžu veikšanai ārvalstīs. Katram ir sava sāpe.

Pagājušajā gadā "Ziedot.lv" ir palīdzējis 86 vēža pacientiem, viņu vajadzībām nododot miljonu eiro, ko saziedojuši līdzcilvēki. "Nomirt Latvijā ir ilgi un dārgi," tik skaudra atziņa ir Dimantai. Viņa norāda, ka šīs situācijas ir klaji diskriminējošas, kad tu zini, – ir pieejami mūsdienīgi medikamenti, bet tieši tavam vēža tipam Latvijā to nav. "Tā faktiski ir dzīves loterija," secina Dimanta. Īpaši smagi esot noraudzīties, kad no sabiedrības atbalsta ir atkarīgi gados jauni cilvēki, kuri audzina mazus bērniņus...

Dimanta darba ikdienā redz, ka smagi slimiem cilvēkiem nav spēka cīnīties, un uz "Ziedot.lv" atnāk tikai maza daļa, kam tas būtu nepieciešams. Ir sāpīgi noraudzīties, ka daudzās lietās veselības aprūpē ierēdņiem ir tikai viens nosacījums – viss ir tikai oficiālos iesniegumos. Tev nav kāda palīglīdzekļa? Raksti iesniegumu! Valsts onkoloģijas pacientiem it kā garantē 100 000 eiro apmērā lielu kompensāciju visā ārstēšanas laikā, bet ne jau visiem! Dažiem jā, bet dažiem nē. Un te arī Dimantai ir ko piebilst, jo nodokļus visi maksā taču vienādi, tad kāpēc veselības aprūpē nav vienādu kompensāciju katram? Viņasprāt, šāda attieksme neveicina nodokļu maksāšanu. Sāpīgi esot arī apzināties, ka tepat mūsu kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā ir pieejami jaunie medikamenti.

Par medikamentu nepieejamību daudz runāt var melanomas paciente Sondra Zaļupe, kuras stāsts ir izskanējis publiski daudzkārt un daudzviet. Jo viņa runāja, viņa pacēla balsi. Sievietei melanomu atklāja 4. stadijā, turklāt grūtniecības laikā. Viņai nācās pat divas reizes lūgt ziedotāju palīdzību. 100 000 eiro – tev kontā stāv lieka nauda medikamentiem? Kuram parastam cilvēkam ir šāda summa? Un no tā ir atkarīgs, – vai nule kā pasaulē nākušais mazulis vispār iepazīs savu mammu, jo... Zaļupei izdevās medikamentus dabūt, un vislielākais paldies sabiedrībai! Kopš pagājušā gada novembra viņa dzīvo, nelietojot medikamentus. Taču viņa labi zina, ka melanoma, tāpat kā citi vēža tipi, var atgriezties. Tikko sieviete arī veikusi virkni izmeklējumu, – rezultātus vēl gaida. Ne tikai Zaļupe, bet pilnīgi visi vēža pacienti atzīst, – bailes ieraudzīt izmeklējumu rezultātus – nepazūd. Dievs dod!

Tāpēc Zaļupe zina, par ko viņa cīnās kā biedrības pārstāve un paciente. Viņa nesaprot, kādēļ tikai pārsimts kilometru attālumā – mūsu kaimiņzemēs – zāles ir pieejamas, bet mums nē. "Tu, vēža pacients, kad tevi nostāda fakta priekšā, saproti, ka tava valsts tevi atstāj likteņa varā. Tā vietā, lai tu pēc laika atkal varētu būt pilntiesīgs sabiedrības loceklis, tevi ignorē, un valsti neinteresē, kas ar tevi notiks," pieredzē secina Zaļupe.

Tiesa, daudzi pacienti arī saprot, ka ārsti izprot situāciju un viņu rokas ir sasietas, jo uz papīra, ko radījis kāds siltā kabinetā sēdošs ierēdnis, rakstīts tā un viss. Un dakteriem nākas izrakstīt pieejamās, lētākās zāles, kurām turklāt ir dažādas blaknes, bet modernie medikamenti domāti citu valstu pilsoņiem...

Iegūt informāciju ir grūtības dažādās fāzēs – gan uzreiz pēc diagnozes uzzināšanas, gan ārstēšanās procesā. Valciņai nedēļā piezvanot no pieciem līdz 10 jaunajiem vēža pacientiem, kuru lielākā problēma – informācijas trūkums.

Ar šo diskriminācijas paveidu saskārās arī biedrības "Dažādas paaudzes par dzīvi" vadītājs Mikelšteins, kuram 2018. gadā diagnosticēja prostatas vēzi. Viņš gan atzīst, ka kopš tā laika situācija onkoloģijā ir nedaudz uzlabojusies, bet ne tuvu tam, kā tai vajadzētu būt.

Mikelšteins piedzīvojis ne tikai informācijas trūkumu, bet arī liegumu dalīties savā bēdā ar tuviniekiem, proti, slimības laikā, kad bija ļoti smagi un viņš pats atradās spēcīgā medikamentu ietekmē, ārsti no kabineta raidīja ārā viņa sievu. "Mēs varam runāt par naudas trūkumu valsts un Eiropas Savienības līmenī, bet nevienlīdzība, ko es sastapu, bija attieksmē. Vēzis patiesībā skar visu ģimeni, tu esi viens cietējs, kuram ir operācija, bet līdzi cieš visi un tās sekas – labas vai sliktas – izjūt visi tuvinieki. Manu sievu ārsti raidīja ārā, kad pats biju tādā stāvoklī, ka vairs īsteni nesapratu, kas bijis pirms tam un kas būs," stāsta vīrietis.

"Es prostatu izgriezu laparoskopiski. Manam tēvam bija prostatas vēzis, ko diagnosticēja jau laikus, bet viņš to slēpa no ģimenes. Vēzis atgriezās 86 gadu vecumā, un viņš līdz tam to bija tikai ar medikamentiem paārstējis. Pēdējie pieci tēva dzīves gadi bija mocības visai ģimenei. Tāpēc es jau zināju, – ja arī mani piemeklēs līdzīga vaina, tūliņ prostatu likvidēšu," tā Mikelšteins.

2018. gadā valsts neapmaksāja prostatas vēža ārstēšanu laparoskopiski, un procedūru apmaksāja vīrieša ģimene, taču viņam pašam nācies meklēt visu informāciju, – kā, kur, kādi varianti. "Kamēr atrod vienu ārstu, – jā, tas ir iespējams, bet tev jāzina, kurp doties, lai kāds tev visu izskaidrotu," saka vīrietis.

Bet viņam pēc operācijas bija smagas sekas – tecēja limfmezgli, – šķidrums neizvadījās, kā tam vajadzēja, bet uzkrājās vēdera dobumā, un radās iekaisums. Vīrietis divas reizes pabija slimnīcā, kur arī piedzīvoja vienaldzīgu attieksmi.

"Man ir augsta temperatūra, sāpes, enerģija – nulle. Deviņas dienas tur sabiju – katru rītu man teica, ka būs procedūra, bet nekas nenotika. Pēc vairākām dienām, jau esot tādā miglainā stāvoklī, beidzot pats sāku bakstīt to ārsti, pat paceļot balsi. Un viss, ko man jau varēja pateikt pirms vairākām dienām, ka ārsts, kas man sakārtos vēderu, būs ierindā pēc pāris dienām, kad atgriezīsies no atvaļinājuma. Uz slimnīcu atnāca sieva, un todien tieši pie manis bija ieradušies pat veseli četri labākie dakteri. Bet tad viņi saka, lai sieva ejot ārā. Es sešas dienas esmu sazāļots, man ir grūti atcerēties, kas ir noticis, un partneris nevar būt man blakus, lai dzirdētu, kā mēs risināsim lietas, lai viss ritētu uz priekšu?! Tā arī nevienlīdzība – tu kā vīrietis nevari atrasties viens ārpus savas ģimenes, tavas veselības likstas attiecas arī uz citiem ģimenes locekļiem. Latvijā ir tā, ka vīrieši neiet pie ārsta, par to nerunā, viņiem varbūt sāp, viņi cieš, bet klusē. Es uzaugu Toronto, Kanādā un par vīriešu veselību tur dzirdi visu laiku: sarunās, kamēr audz, – skolā veselības mācības stundās, un pats saproti, ka pēc 40 gadu vecuma tev savs ķermenis jāsāk aprūpēt pie ārsta. Ģimenes neiekļaušana arī ir nevienlīdzība," norāda Mikelšteins.

Viņš apliecina, ka vēža pacientiem nākas pašiem apgūt neticami daudz informācijas, un faktiski pašam jāsaprot, kas tieši tev var būt vislabākais. "Prostatu var izgriezt, var ārstēt ar zālēm, ar radiāciju, starošanu, bet tev pašam jāsaprot, kādā stāvoklī ir tava prostata, kādā posmā tas cipars ir tāds vai šāds – vai tas aug ātri vai lēnām. Vienam ir grūti to visu sagremot, bet ja tev ir kāds no ģimenes, kas tajā iesaistās, ir vieglāk," stāsta vīrietis.

Un vēl viņš min to, ka Latvijā ir maz psihiatru, kas strādātu ar vīriešiem. Pēc prostatas izgriešanas seksuālā funkcija kritiski samazinās vai pat pazūd pavisam, un ar to ir grūti psiholoģiski samierināties.

Sarunās ar pensija vecuma cilvēkiem Mikelšteins ir saklausījis tendenci, ka daudzi atmet ar roku, nemaz nemēģinot nokļūt pie ārsta. Ja pakalpojums nav pieejams tūliņ, tad neesot nemaz jēgas mēģināt. "Redzu, ka daudzviet cilvēki potenciāli bīstamajā vecumā nerūpējas par savu ķermeni." Mikelšteins ar draugiem no biedrības iespēju robežās braukā pa reģioniem un apmeklē feldšeru punktus, lai paraudzītos, kāda un vai vispār tur ir pieejama informācija par valsts apmaksātām veselības pārbaudēm. Dažviet informācija gan esot, bet pārāk maziem burtiņiem un nevajadzīgi plaša, tādā veidā mulsinot cilvēkus. Pēc Mikelšteina teiktā, ikvienā medicīnas aprūpes punktā vajadzētu būt pieejamai īsai, precīzai un pietiekami lieliem burtiem pasniegtai informācijai, ka reizi tik un tik gados valsts apmaksā PSA (prostatas specifiskā antigēna tests – aut.) pamatpārbaudi, reizi tik un tik gados sievietēm ir iespēja bez maksas veikt mamogrāfiju. "Tam jābūt acu priekšā! Tieši tik vienkārši!" uzsver vīrietis.

Jāatzīst, šis Valciņas teikums par to, ka vairums vēža pacientu nomirst klusējot, dur kā ar nazi, tik smeldzīgi dur. Bet tā ir tiesa. "Zvana man 40 gadus vecs vīrietis, audzina divus mazus bērniņus. Viņam progresē slimība, pasaulē zāles ir – viņš to zina, bet Latvijā to nav. Kā viņš jūtas? Kā nu kurš... Šis pieaugušais, jaunais vīrietis nevar parunāt, balss trīc. Un, ziniet, par sevi runāt ir ļoti grūti, ir viegli iet un stāstīt par citiem, bet iedomājieties, ja problēma ir tev un tu zini, ka tevis vairs nebūs uz šīs pasaules tikai tāpēc, ka Latvijā šīs zāles nekompensē, bet ja jūs dzīvotu citur, jūs dzīvotu," stāsta Valciņa. Par šo pašu pacientu sarunā min arī Zaļupe, un labā ziņa, – vīrietim saziedota nauda, lai iegādātos vajadzīgos medikamentus. Turēsim īkšķus!

"Lielākā daļa nomirst klusējot. Viņiem nav spēka piezvanīt un parunāt un lūgt padomu, ko darīt. Tie, kam esam palīdzējuši vākt naudu, viņiem bija daudz spēka, viņi saņēmās – vai nu paši vai tuvinieki, bet ir daudz cilvēku, par kuriem neviens neuzzina. Tā viņi klusiņām nomirst. Ir cilvēki, kuriem ir pēc 50 gadiem, nereti viņi tā arī saka: "Es jau esmu vecs, savu laiku nodzīvojis. Tas, ka šim cilvēkam varētu vēl priekšā būt 20-30 dzīves gadi, un viņš varētu būt atspaids saviem pieaugušajiem bērniem, mazbērniem, netiek ierēķināts. Tā arī patiesībā mēs, sabiedrība, diskriminējam pēc vecuma. Kad vēzis ir jaunam cilvēkam, mēs visi metam naudu, un tīri emocionāli visi saprotam, ka vecam cilvēkam ziedots tiek mazāk. Kurš būs tas, kurš pateiks, ka tu esi vecs un tev naudu nevajag vākt?" retoriski vaicā Valciņa, kurai melanomu atklāja 2017. gadā.

"Ir labi, ja apkārt ir tuvie, kas tevi atbalsta, taču bieži vien cilvēki, kuri cīnās ar slimību, paši nemaz nejūtas kā cīnītāji. Viņiem ir tik slikti, ka galvenā doma ir nodzīvot no šodienas līdz rītdienai," saka Valciņa.

Valsts ik gadu maziem solīšiem cenšas ieviest uzlabojumus onkoloģijas pacientu ārstēšanā, vēža diagnostikā. Lūk, mazs ieskats, kas ir iecerēts jau šogad: