Nelieciet pie ventilācijas mašīnas! Iveta Golubovska par cilvēcīgu medicīnu

Mūsu saruna par robiem medicīnā, ko atstājuši pandēmijas ierobežojumi, par iespēju atteikties no veltīgas ārstniecības, par brīvprātīgā darbu Tanzānijā, kurp ārste devās pati par saviem līdzekļiem.

Jums savā darbā ir bijušas dilemmas – glābt vai neglābt pacientu?

Mēs esam mazas slimnīcas reanimācija un cenšamies ārstēt visus saprāta robežās. Dilemmu īsti nav. Mēs ārstējam ļoti intensīvi, pacientus izglābjam grūtās situācijās, teiksim, lielā vecumā ar smagu sepsi, pēc tam viņi izrakstās no slimnīcas un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi. Taču nelaime tāda, ka gados veci pacienti bieži nonāk sociālās aprūpes nodaļās vai centros, kur viņu mūžs ir ārkārtīgi īss – daļai ir ļoti mazs rehabilitācijas potenciāls, viņi nomirst tuvāko divu trīs nedēļu laikā. Mēs darām savu darbu ļoti godprātīgi, cenšamies glābt visus, bet šādiem pacientiem pēc tam vajag ļoti kvalitatīvu aprūpi, ko pašlaik diemžēl ne vienmēr varam nodrošināt. Sociālās aprūpes nodaļā var atrasties 60 klienti, uz kuriem varbūt ir tikai viens līdz divi aprūpes personāla cilvēki. Skaidrs, ka tad ne intensīva rehabilitācija, ne vertikalizācija, ne adekvāta barošana nenotiek.