Ne tikai sabojāta redze. Kāpēc bērniem nav ieteicams ilgi skatīties viedierīcēs

Acis ir viens no cilvēka svarīgākajiem maņu orgāniem, un mūsdienu digitālajā laikmetā tās ir kļuvušas arī par to ķermeņa daļu, uz kuru ikdienā gulstas aizvien lielāka slodze. Pēc būtības acs ir optiska sistēma, kuru veido lielais stiklveida ķermenis, acs lēca, varavīksne, radzene un tīklene. Un cauri acij iet gaismas stari, kurus, tai laužot, mēs arī redzam to, kas mums ir apkārt.

Acs mūsu dzīves laikā aug. Tā kļūst garāka un beigās vairāk atgādina nevis apaļu bumbu, bet gan olu. Taču tas, cik laba ir redze, zināmā mērā ir atkarīgs no tās garuma. Tāpat svarīgi, vai stari, kurus tā lauž, beigās nofokusējas uz tīklenes. "Acs aug līdz septiņu gadu vecumam. Tā kā, piemēram, ja mēs aizvedam bērnu pie acu ārsta un viņam ir divu vai trīs gadu vecumā plus divas vai plus trīs dioptrijas, tas ir pilnīgi normāli," stāsta oftalmoloģe.

Taču dažkārt gadās arī tā, ka acs augšana savlaicīgi neapstājas. Eksperte pauž, ka tā var turpināt stiepties pat līdz 20 gadu vecumam: "Tādā gadījumā sanāk, ka šī acs izaug gara, bet fokuss paliek kaut kur priekšpusē, tāpēc mums nepieciešami, kā saka, speciālie stikli, lai dabūtu fokusu uz tīklenes." To, vai acs turpina stiepties, ietekmē gan ģenētika, gan arī tās saspringums ikdienā.

Laganovska skaidro, ka lauzt caur aci ejošos starus tā, lai tie nonāk uz tīklenes, parasti palīdz nodrošināt akomodācija jeb būtībā – acu sasprindzināšana: "Ja šis muskulis saraujas, tās [acs muskuļu] saitītes atslābst un lēca kļūst biezāka, un līdz ar to, ja mēs skatāmies dažādos attālumos, visu laiku kustās šis muskulis."

Taču, ja mēs ilgāku laiku koncentrējamies vien uz tuvumā esošiem priekšmetiem, acis ir nepārtraukti saspringtas. Un, lai šo saspringumu kompensētu, acs aug garāka. "Bet, ja acs ir izaugusi par garu, tad jau akomodācija tur nepalīdz un mums vienkārši ir jābāž priekšmeti tuvāk, lai mēs labāk redzētu. Līdz ar to šis akomodācijas atslābšanas mehānisms tiek traucēts tajā brīdī, ja bērns visu dienu pavada, kā saka, [skatoties] datorā un tuvumā," vērtē eksperte. Un tieši tāpēc laikā, kad acis vēl aug, ir svarīgi pievērst uzmanību tam, lai mēs tās ne tikai pareizi lietojam, bet arī pienācīgi atpūtinām.

Oftalmoloģe klāsta, ka pārlieka vēršanās viedierīcēs var izraisīt arī sausās acs sindromu: "Koncentrējoties uz šo ierīci, vairs ne tik bieži mirkšķinām, un tad mūsu acis tā kā drusciņ apžūst." Nav jau arī tā, ka acs pēkšņi kļūtu pilnībā sausa, taču tai pietiekamā daudzumā netiek piegādātas nepieciešamās barības vielas. "Asaras rada šo ūdeņaino daļu, kuras producē asaru dziedzeris. Tas atrodas mums zem augšējā plakstiņa. Tad asaras – ūdentiņš – tek pa radzeni, un, acis mirkšķinot, mēs piespiežam klāt no plakstiņa malām tādus tauciņus. Zināmā mērā asaras ir tāds taukūdenītis," teic Laganovska.

Eksperte arī piebilst – ja acis nepietiekami mirkšķinām, "taukūdens" kļūst par šķidru. Tad rodas situācija, ka acis ir it kā asarainas, taču tajā pat laikā – sausas.