Kāpēc frāze: 'Jo es vienkārši negribu' ir pilnībā normāla un pat atbalstāma atbilde

Un tagad uzmodelēsim situāciju. Kolēģis tevi aicina ar viņu kopā novadīt prezentāciju, pasākumu, meistarklasi vai kādu līdzīgu aktivitāti. Tu pieklājīgi šo piedāvājumu noraidi. Turpinājumā seko neliela pārliecināšanas runa, vēloties noskaidrot, kāpēc atbilde bijusi tieši šāda. Tu saki: "Jo es vienkārši negribu." Pārliecināšana ar dažādiem argumentiem turpinās, kolēģim uzsverot, cik lieliska komanda jūs būtu un kāpēc šī ir tik ģeniāla ideja. Un tad tu atbildi, ka ideja pati par sevi tev nebūt nešķiet peļama – tu vienkārši nevēlies to darīt un viss.

Kā raksta portāls "Psychology Today", patiesībā tieši: "Es negribu" lielākoties vienmēr ir galvenais iemesls, kāpēc atsakāmies no kāda piedāvājuma. Realitātē gan daudzi nav gatavi to pateikt skaļi. Precīzi nedefinējamu iemeslu dēļ cilvēkiem ir nepatīkami atzīt, ka iemesls nedarīšanai nav nekas vairāk par tīru nevēlēšanos. Un tad talkā tiek ņemts radošais prāts un piedāvātas visdažādākās variācijas – jo īpaši labi to ikdienā var novērot, meklējot attaisnojumus regulāri neatbildētiem zvaniem, e-pastiem vai ziņām. "Es biju ļoti aizņemts, vispār nebija laika atbildēt" vai "E-pasts kaut kur noklīda, varbūt spama kastītē iekrita" ir ļoti klasiskas atrunas.

Pastāv ļoti liela iespēja, ka patiesībā ziņas adresātu sasniedza, bet konkrētajā brīdī viņam vienkārši nebija vēlēšanās atbildēt. Protams, nevar izslēgt iespējamību, ka saņēmējs nav ieinteresēts atbildēts arī rīt un parīt, taču nevajag uzreiz visu mālēt tumšās krāsās – iespējams, tieši tas konkrētais nebija īstais. Jebkurā gadījumā iepriekš minētais tikai apstiprina, ka nav vajadzības nomocīt sevi ar jautājumu par adresāta nodomiem un vēlmi atbildēt. Viņš atbildēs, kad gribēs – tieši tik vienkārši tas ir.

Bet kad sākas problēmas? Tajā brīdī, kad ziņas vai vēstījuma autors aizmirst, ka citiem viņu intereses ir prioritāras. Un viņus daudz mazāk interesē tas, ko gribi tu.

Ja uz pirmo rokas mājienu nepiekritīsi ierosinājumam, nebrīnies, ka tālāk sekos komentāri ar mērķi likt nokaunēties par izdarīto. Ja tā padomā, cilvēki ir unikālas būtnes, kas spēj likt citiem justies slikti tikai tāpēc, ka viņi nav piekrituši darīt lietas, kuras nemaz nekad dzīvē nav vēlējušies. Taču arī tas vēl nav viss – tu sāc justies slikti pat par nevēlēšanos.

Viens no spilgtākajiem piemēriem, kur iepriekš minētais skaidrojums visā krāšņumā redzams ikdienā, – atbildēšana uz tālruņa zvanu. Ja vecums pasē pārsniedz aptuveni 20 gadus, noteikti atceries, ka kādreiz teju katrai ģimenei bija "mājas telefons", kas nu rotā vien gados vecāku ļaužu plauktus. Daudzās ģimenēs tas atradās virtuvē. Ja telefons iezvanījās maltītes laikā, bieži vien bērni kā traki metās pie telefona. Ja paceļot klausuli, otrā galā izdzirdēts konstantais "pīī", bija skaidrs – darbiņš nav izdarīts uz visiem simts.

Iespējams, automātiskā atbildētāja funkcija mājas telefonos Latvijas mājsaimniecībās redzēta retāk, ko gan nevarētu teikt par amerikāņu filmām. Jebkurā gadījumā šī opcija piedāvā iespēju sūtītājam atstāt ziņu, bet adresātam – noklausīties, kad būs laiks, taču arī šī burvīgā iespēja nemainīja steigšanos pie klausules. Tas liek secināt, ka zaļās podziņas nospiešanu cilvēki uztvēruši teju kā obligātu pienākumu pret zvanītāju – arī tad, ja viņiem nav ne jausmas, kas ir klausules otrā pusē un vai šī saruna būs vērtīga.

Uz savtīgumu un egoismu daudzās kultūrās skatās ar šķību aci, veidojoties paradoksālai situācijai – tev primāri jādomā par citu vēlmēm, savas noliekot otrajā plānā. Daudzi terapeiti nepiekrīt valdošajam pieņēmums, norādot uz analoģisku piemēru par drošību lidojuma laikā. Pirms pacelšanās, stjuarti vienmēr uzsver – neparedzētu situāciju gadījumā vispirms uzliec skābekļa masku sev un tikai tad centies palīdzēt citiem. Un vai šajā gadījumā kāds to sauks pa savtīgu rīcību?

Tas pats attiecināms arī uz intīmo tuvību, kur piemērs ir vēl skaidrāk uztverams. Psihoterapeits Avrums Veiss portālā sacījis, ka saviem pacientiem vienmēr uzsver – labs sekss paredz gan dāsnumu, gan arī savtīgumu no abām pusēm. Un ir pilnībā skaidrs, ka situācijā, kad abi partneri ir savtīgi un ne viens, ne otrs nerūpējas par partnera labsajūtu, baudpilna tuvība ir nesasniedzams sapnis.

Ikdienā mums ir daudz saistību ne tikai pret saviem tuvākajiem, bet arī draugiem, paziņām, bērnu draugu vecākiem un daudziem citiem cilvēkiem, ar kuriem esam izveidojuši sociālu kontaktu. Taču pienāk brīdis, kad visa kā ir par daudz. Kā pateikt "nē" vīra draugu ballītes apmeklējumam, citu mammu rīkotajam labdarības piknikam, piemēram, patversmes ziedojumu vākšanai, vai braucienam uz kapu svētkiem, lasi šajā rakstā.