'Tu uzvedies kā tāds bērns!' Kas raksturo nenobriedušu cilvēku

Lielākoties mēraukla ir sociālais konteksts un kulturālais fons – kā ir pieņemts, ka pieaugušie attiecīgajā situācijā jūtas vai reaģē. Normu, protams, nosaka pazīmju biežums – no 100 cilvēkiem attiecīgajā situācijā vairākuma jūtas vai reakcijas ir šādas, tātad tā ir norma. Balstoties uz šo kritēriju, varētu atsaukties uz sociālo kontekstu – piemēram, šajā kultūrvidē normāli attiecīgajā situācijā pieaugušajiem justies pārliecinātiem un mierīgiem, bet citā teritorijā tas ir pavisam citādi. Tātad neesmu nenobriedusi persona, vienkārši videi neatbilstoša. Piemēram, mūsu vidē no pieauguša cilvēka tiek sagaidīta emocionāla savaldība, racionalitāte, skaidra prāta saglabāšana saspringtās situācijās. Citās kultūrās ekspektācijas var būt citādas – strīdi tiek risināti skaļi, kaislīgi, temperamentīgi arī lietišķā vidē. Svarīgi saprast, kur esmu – cik ērti vai neērti man ir ar to, kāds esmu? Ko no manis sagaida sabiedrība? Kā iekļaujos kontekstā, kurā esmu?

Šādi gan varam arī viegli piemānīt sevi un nomaskēt to, ko negribam atzīt. Tomēr ir dažādas pazīmes, pēc kurām varam nojaust, ka attīstības līnijas kādu iemeslu dēļ nav varējušas attīstīties, izveidojot nenobriedušas personības iezīmes. Personības attīstībai izmantoju piemēru ar skaņu pulti un vertikālajiem celiņiem kā attīstības līnijām un kursoriem uz tiem, kas atspoguļo katras attīstības līnijas stāvokli. Attīstības līnijas – spēja veidot veselīgas attiecības, spēja rūpēties par sevi, spēja risināt konfliktus, spēja virzīties uz savu mērķi, veselīgas attiecības ar darbu, emociju vadība u.c. Tātad īpašos apstākļos katram cilvēkam kādi "skaņu pults" kursori var nokrist lejā un mēs varam reaģēt pretēji tam, kā tiek sagaidīts no nobrieduša pieaugušā. Daļai cilvēku atsevišķi kursori vienmēr ir lejā, bet lielākā daļa ir atbilstoša pieaugušā prasībām.

Nenobriedusi persona, nenobriedušas personības traucējums, nenobriedusi personība – it kā viens un tas pats, bet jaušama atšķirīga noskaņa. Un tā patiešām ir. Mēs katrs dažādās dzīves situācijās varam reaģēt kā nenobriedusi persona. Mūsu personībai var būt raksturīgi nenobriedušas personības traucējumi, proti, stabilas nevis situatīvas personības iezīmes – attiecīgajā situācijā lielākoties netieku galā. Nenobriedusi personība – vairumā dzīves uzdevumu netieku galā ar sevi un situāciju. Tātad nenobriedusi personība ir kaut kas, kam piemīt zināms mainīgums, – atklājot sevī nenobriedušas personas pazīmes, ir jāpievērš uzmanība, cik tās ir stabilas un noturīgas.

Lai efektīgāk risinātu ar veselību saistītus jautājumus, talkā nāk ārpus normas atzīto pazīmju sistematizācija Starptautiskajā slimību klasifikatorā – SSK, kur atrodamas dažādas organisko un psihisko traucējumu diagnozes, tostarp arī nenobriedušas personības traucējums. Pēc tā varam orientēties, kuru personības iezīmju kopums raksturīgs nenobriedušai personai.

Nepietiekams emocionālais briedums

Citiem vārdiem sakot – problēmas ar savu emociju atpazīšanu, vadīšanu un izturēšanu. Sadzīvē tas var izpausties kā emocionāla nesavaldība, kontroles zudums pār emocijām – netieku galā ar savām dusmām, skumjām, prieka uzbudinājumu, nevaru nomierināties, nemāku iedvesmot sevi. Iespējams, vispār pat nenojaušu, ka šis viss ir manā, nevis ārēju spēku kontrolē.

Cilvēki, kas nevada savas emocijas, slieksies izvairīties no emocionālām situācijām – konfliktu risināšanas, dziļām filmām, tēmām un sarunām, lai sastaptās jūtas nepārpludinātu. To darīs, strauji mainot sarunas tēmu uz kaut ko vieglāku, virspusējāku, izvairoties no sarunām, atliekot tās un tamlīdzīgi.

Nespēja izturēt stresu

Uzsākot darīt kaut ko jaunu, nonākot jaunā situācijā, ir normāli un dabiski sabīties un uztraukties. Spējot izturēt savu satraukumu, spējot to veselīgi mazināt, gūstam iespēju piedalīties, mācīties, atklāt kaut ko jaunu sevī un dzīvē. Turpretī, ja šādās situācijās stress kļūst nepanesams, izvairīsimies sevi izaicināt – sašaurināsim pieredžu spektru. Par noteicošo kritēriju dažādās izvēlēs būs emocionālā komforta saglabāšana nevis pieredzes gūšana un augšana.

Egocentrisms

Bērnam egocentrisms ir dabisks. Ir normāli bērnībā visu notiekošo tvert caur sevis prizmu – es saņemu/nesaņemu kaut ko, jo man tas pienākas/nepienākas, mani mīl vai dara pāri, jo es esmu labs/slikts, vecāki šķiras manis dēļ, mamma vai tētis dusmojas, jo es kaut ko esmu/neesmu izdarījis un vēl, un vēl. Bērns vēl nespēj iekļaut savā pasaules redzējumā otru cilvēku ar viņa mērķiem, spējām, motīviem – vecāki šķiras, jo kaut kas notiek starp viņiem, tētis lieto alkoholu, jo netiek ar sevi galā, mamma nav pieejama un mīļa, jo viņai ir problēmas. Pieaudzis cilvēks ar egocentriskām iezīmēm, gluži kā bērns, apkārt notiekošo skaidros caur "es" perspektīvu.

Atbildības neuzņemšanās

Lai arī šķiet, ka viss šajā pasaulē griežas ap mani (egocentrisms) un notiek manis dēļ, situācijās, kur jāuzņemas atbildība par notiekošo, nenobriedusi persona to tomēr nesaredz un nespēj. Viss notiek pats no sevis, visi citi vainīgi un atbildīgi pie notiekošā. Es neko tur nevaru darīt un ietekmēt. Esmu pakļauts apstākļiem – gluži kā bērnībā, kad tā bija realitāte. Grūtības ieraudzīt un atzīt savas kļūdas, atvainoties un labot tās. Šī iezīme liegs arī uzņemties saistības, jo tā ir atbildība. Būs grūti plānot arī nākotni.

Impulsivitāte

Neapdomātas, mirkļa impulsu motivētas rīcības un lēmumi. Arī šādas izpausmes ir normālas bērnībā, bet vairs ne pieaugušā vecumā – pēkšņi pateikt vai izdarīt kaut ko, kam būs negatīvas sekas – nepārdomāti pirkumi, naudas ieguldījumi, robežu pārkāpumi un tamlīdzīgi.

Nenobrieduši un neelastīgi aizsargmehānismi

Mūsu psihei raksturīgi aizsargmehānismi, ar kuru palīdzību aizsargājam savu emocionālo komfortu gan no ārējiem, gan iekšējiem traucēkļiem. Ārējos uztveram kā nepatīkamu ietekmi no ārpuses. Iekšējie – kā nepatīkamas jūtas no iekšpuses – trauksme, skumjas, bailes u.c. Dzīves sākumā ir normāli aizsargāties noliedzot, izvairoties, esot kategoriskam – dalot sliktajā un labajā, taču, personībai nobriestot, mūsu aizsargmehānismu arsenālam jāpapildinās ar humoru, intelektualizāciju, racionalizēšanu u.c. Uz brieduma trūkumu pieaugušā vecumā norādīs bērnībai raksturīgo aizsargmehānismu lietošana un nobriedušo aizsargmehānismu nepietiekamība. Raksturīga būs arī saasināta aizsardzības reakcija – kad cilvēks it kā visu laiku gatavs uzbrukumam un asi aizstāvas pat situācijās, kad varētu to nedarīt.

Ko darīt?

Centies būt pēc iespējas godīgākam pret sevi – uzdrošinies ieraudzīt un atzīt sevī to, kas tur ir bez izskaistinājumiem un nosodījuma. Atzīšana un pieņemšana ir jau liela daļa ceļā uz attiecību nokārtošanu ar sevi. Un viennozīmīgi vērtīgāk izmantot savu psihisko enerģiju un spēku nevis tāpēc, lai norobežotos un noliegtu sevi, bet šo pašu resursu izmantot, lai rūpētos par savu briedumu.

Droši meklē atbalstu un pavadoni šajā procesā. Var būt ļoti grūti godīgi ieraudzīt sevi, ja kāds nepalīdz iejūtīgi un drošā vidē paskatīties uz sevi. Ieteikums ir vērsties pie terapeita, kas profesionāli māk vadīt procesus un virzīt uz sevis apzināšanos un procesu transformāciju, lai uzlabotu dzīves kvalitāti.