Lielākoties mēraukla ir sociālais konteksts un kulturālais fons – kā ir pieņemts, ka pieaugušie attiecīgajā situācijā jūtas vai reaģē. Normu, protams, nosaka pazīmju biežums – no 100 cilvēkiem attiecīgajā situācijā vairākuma jūtas vai reakcijas ir šādas, tātad tā ir norma. Balstoties uz šo kritēriju, varētu atsaukties uz sociālo kontekstu – piemēram, šajā kultūrvidē normāli attiecīgajā situācijā pieaugušajiem justies pārliecinātiem un mierīgiem, bet citā teritorijā tas ir pavisam citādi. Tātad neesmu nenobriedusi persona, vienkārši videi neatbilstoša. Piemēram, mūsu vidē no pieauguša cilvēka tiek sagaidīta emocionāla savaldība, racionalitāte, skaidra prāta saglabāšana saspringtās situācijās. Citās kultūrās ekspektācijas var būt citādas – strīdi tiek risināti skaļi, kaislīgi, temperamentīgi arī lietišķā vidē. Svarīgi saprast, kur esmu – cik ērti vai neērti man ir ar to, kāds esmu? Ko no manis sagaida sabiedrība? Kā iekļaujos kontekstā, kurā esmu?
Šādi gan varam arī viegli piemānīt sevi un nomaskēt to, ko negribam atzīt. Tomēr ir dažādas pazīmes, pēc kurām varam nojaust, ka attīstības līnijas kādu iemeslu dēļ nav varējušas attīstīties, izveidojot nenobriedušas personības iezīmes. Personības attīstībai izmantoju piemēru ar skaņu pulti un vertikālajiem celiņiem kā attīstības līnijām un kursoriem uz tiem, kas atspoguļo katras attīstības līnijas stāvokli. Attīstības līnijas – spēja veidot veselīgas attiecības, spēja rūpēties par sevi, spēja risināt konfliktus, spēja virzīties uz savu mērķi, veselīgas attiecības ar darbu, emociju vadība u.c. Tātad īpašos apstākļos katram cilvēkam kādi "skaņu pults" kursori var nokrist lejā un mēs varam reaģēt pretēji tam, kā tiek sagaidīts no nobrieduša pieaugušā. Daļai cilvēku atsevišķi kursori vienmēr ir lejā, bet lielākā daļa ir atbilstoša pieaugušā prasībām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
