burbuļi bērnība
Foto: Shutterstock
Mēs bieži vien pārāk pavirši attiecamies pret bērnības gados iemācīto un pārdzīvoto. Domājam – kas bijis, tas bijis, taču patiesībā pirmajos dzīves gados sakravātajai "bagāžai" ir ļoti liela ietekme uz mūsu rīcībām, domām un darbiem arī pēc vairākiem desmitiem gadu. Šajā kontekstā psiholoģijā nāk talkā termins "iekšējais bērns", kuram var būt ļoti nepieciešama "dziedināšana". Vairāk stāsta sertificēta psiholoģe Natālija Dauberga.

Speciāliste ieskicē dažus dramatizētus piemērus, kas atspoguļo tikai pāris sižetus, kā pieaugušā dzīvē ienāk "iekšējais bērns"!

Mazajam Kristapam istaba gluži vai plīst pušu no rotaļlietu daudzuma. Tur ir viss iespējamais – puzles, mašīnas, trases, "Lego". Kā rotaļlietu veikalā. Mazais ir drusku apjucis tajā – visa ir par daudz, grūti izvēlēties. Turklāt viņu vispār ne tik ļoti interesē rotaļāšanās ar mantām. Kādēļ tad mantu ir tik daudz? Tētis atminas savu bērnību, kad nebija nekā. Vecākiem bija citas prioritātes – alkohols un cigaretes – nevis rotaļlietas dēlam. Abus atļauties nevarēja. "Gribu, lai Kristapam būtu viss, kas man trūka," saka Kristapa tēvs.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!