Visu mūžu sevi laužu un cīnos ar domām par pašnāvību – Signe par autismu pieaugušā vecumā

Tagad, kad Signe audzina dēlu ar AST, viņa domā, ka pašai arī ir šādi uztveres traucējumi, taču nezina, pie kā vērsties, lai iegūtu apstiprinājumu savām aizdomām. Tā arī ir – Latvijā slimību diagnožu klasifikatorā nav tādas diagnozes kā pieaugušo autisms. Par šo problēmu runā arī vecāki, kuru bērniem ar AST tuvojas pilngadība, līdz ar to arī diagnozes zaudēšana, lai gan traucējumi jau nepazūd brīdī, kad dzimšanas dienas kūkā nopūstas 18 svecītes.

Ar Signi iepazīstos saistībā ar viņas dēla aizraušanos – komunicēt ar vienaudžiem starptautiskajā vietnē dažādu talantu meklētājiem un cienītājiem "Discord.com", jo ikdienā jaunietis ne ar vienu nesarunājas – tikai ar tuvākajiem ģimenes locekļiem. Signe daudz un plaši stāsta par dēla attīstību, līdz sāk runāt arī par sevi. Vēl nevienam, pilnīgi nevienam no malas sieviete neesot uzticējusi savu stāstu. Mūsu saruna norit pa tālruni, domājams, arī tas Signei atvieglo komunikāciju, jo ar svešiem cilvēkiem runāties viņai ir grūti – aci pret aci ar vienu sarunas biedru vēl jā, bet ne ar vairākiem vienlaikus. Šajā stāstā ieraudzīsi, cik sarežģītiem mežģiem savīta var būt dzīve cilvēkam ar citādu uztveri, turklāt – ja sabiedrība to nevēlas, neprot vai izvairās pieņemt. Runāsim arī par to, kā pieaugušajam ar autismu (tiesa, vēl gan nav zināms, vai Signei šie traucējumi ir) uzzināt par sevi vairāk, proti, pieaugušā vecumā tikt pie diagnozes, ko mūsdienās cenšas noskaidrot iespējami agrīnākā vecumā. Jo ātrāk bērnam tiek noteikta diagnoze, jo ātrāk var sākt nodarboties ar viņa attīstības veicināšanu, un arī rezultāti ir daudz labāki (Par skrīninga iespējām Latvijā vari lasīt šeit).

Lūk, Signes stāsts un mazs Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra valdes priekšsēdētājas psihiatres Sandras Pūces ieteikums, kā tikt pie skaidrības par savu garīgo veselību.

Bērnība, kas līdzinājusies peklei

Signes bērnība pagāja laukos, bez viņas ģimenē auga vēl trīs bērni. Ģimenē strādāja tikai tēvs un naudas visam nepietika, turklāt dažbrīd arī tēva nopelnītais līdz ģimenes maciņam nemaz nenonāca. "Es kā bērns biju klusa, kautrīga, mazrunīga. Runāju tikai tad, ja kāds mani uzrunāja. Arī ģimenē mani uzskatīja par dīvainu, bet trakākais bija skolā – pedagogi manu dzīvi padarīja par elli zemes virsū. Apsaukāja, pazemoja, privātas lietas apsprieda visas klases priekšā. Man tika norādīts – ko es lienu pa kaktiem, tā dzīvē neko nesasniegšu – varēšot priežu čiekurus tikai lasīt vai pudeles grāvmalēs. Atminos vienu epizodi, kā klases priekšā mani nokaunināja par lietām, par ko nebiju vainīga. Bija uznācis aukstums, bet naudas, par ko nopirkt man zābakus, nebija – uz skolu devos kedās un plānās zeķubiksēs. Skolotāja kaunināja, vai es esot debila, ka plika staigājot. Lika skolā vairs kedās nerādīties – lai būtu zābaki kājās. Un pēc tam tieši tāpat – atklāti pārbaudīja, vai esmu, pēc skolotājas domām, pienācīgi apģērbusies," atminas Signe, kurai joprojām sāp skolas dzīvē piedzīvotais.