Laikā, kad "vienīgā" saslimšana ir kovids, esmu saņēmusi drosmi, lai pateiktu, ka ir arī citas, tostarp tādas, kas mājo plaušās. Vispār jau es gribētu, lai dalīšanās pieredzē būtu nevis kāda drosmes izpausme, bet vienkārši un pašsaprotami. Bet man ļoti ilgi bija kauns. Par to, ka man ir TĀDA slimība. Patiesībā to vēl joprojām nezina ne mana omīte, ne māsīcas un brālēni, pat tētis ne (domājams, viņi arī nelasīs šo rakstu). Taču pēdējā laikā daudz domāju par to, cik bezgalīgi liels spēks slēpjas ievainojamībā, un atklātība mēdz būt ievainojama. Bet vispār... ir stulbi kaunēties par to, ka esi slims.
Lai gan ievads, iespējams, izklausās mazliet dramatisks, slimot bija... interesanti. Kamēr neviens ārsts netika gudrs, kas man uzbrucis – jā, tuberkulozi ne vienmēr pavada mokošs klepus, un, nē, es neklepoju asinis –, padzīvoju vienā slimnīcā, pēc tam, kad diagnoze tapa skaidra, kādu laiku pavadīju priežu meža ieskautā plaušu slimību stacionārā. Ja piever acis uz to, ka manā palātā logiem bija restes un pāris stāvu augstāk uzturējās cilvēki, kurus, iespējams, slimība tomēr uzvarēja, dzīvei slimnīcā nebija ne vainas. Arī pašai slimošanai ne, ja neskaita to, ka terapijas dēļ nedrīkstēju uzturēties saulē, lai nesadegtu un nekļūtu oranža, un pusgadu katru dienu devos uz slimnīcu, lai medmāsu klātbūtnē iedzertu dienišķo antibiotiku devu.
Ilgai terapijai ir savas gaišās puses – ir laiks mazliet padomāt, paelpot, pabūt (tad, kad tam atkal pietiek spēka), jo visas slimības taču rodas galvā, un šo es saku bez mazākā sarkasma. Tas gan visiem tāpat ir skaidrs, tāpēc šoreiz gribu parunāt nevis par to, kā man atvērās (vai neatvērās) acis un sirds, bet vienkārši par to, kā tas bija.
Kādu laiku jutu, ka kaut kas briest. Es gan nezināju, kas. Un negaidīju, ka tas "kaut kas" manifestēsies tik nopietnā formā – īpaši, ja atceramies, ka katrā cienījamā pagājušā gadsimta romānā vismaz viens varonis mirst no diloņa (jeb tuberkulozes). No otras puses, pati vainīga, ja nesaproti piezemētākus mājienus. Bija novembra sestdiena. Visu dienu aizvadīju pašas organizētā pasākumā – projekta finiša taisnē, vakarā bijām norunājuši apciemot draugus. Devos mājās, bet jutos tik nogurusi, ka, velosipēdu stumjot, nolēmu pa ceļam izdzert glāzi vīna – sak', varbūt palīdzēs mazliet atslābt, pasākums taču izdevies, var atpūsties. Tas bija mans pēdējais vīns teju uz gadu.
Aizgājusi mājas, par vakara plāniem sāku šaubīties – nespēks nemaz neļāva piecelties no gultas. Izmērīju temperatūru. 39! Apmierināti nopūtos – vismaz ir iemesls atteikties no viesošanās un likties gultā. (Un varbūt šeit, mīļie, arī slēpjas visu problēmu sakne – vai tiešām man nepieciešams attaisnojošs iemesls nedarīt to, ko nevēlos?) Nākamās dienas pavadīju gultā, par spīti mana mūža līdz šim iznīcinošākajām galvassāpēm, mēģināju pastrādāt, bet darbi necik labi nevedās. Ātri vien devos pie ģimenes ārstes, kura konstatēja "parastu vīrusu". Man nebija ne iesnu, ne klepus, tikai temperatūra, galvassāpes un nespēks. Tā nu es slimoju tālāk. Tagad, paraugoties atpakaļ, zinu, ka sarkanais karogs bija durstošas sāpes plecā laiku pa laikam – vēlāk izrādījās, ka man sāpēja plauša. Un svīšana naktīs. TĀDA svīšana! Palagus, segas, spilvendrānas naktīs mainīju pa vairākiem lāgiem. Lielāko dienas daļu pavadot gultā, kļuva labāk (tikai tās galvassāpes un nenormālā svīšana). Kad otrreiz biju pie ģimenes ārstes, viņa pareģoja, ka pēc pāris dienām varēšu atgriezties darbā. Tomēr pēc pāris dienām es nokļuvu slimnīcā.
Princese slimnīcā jeb "Kur tad tik jauna meitene šitā slimo?"
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
