Kad bērnam iedzeļ kukainis jeb kas jāzina par plēvspārņu alerģiju

Tādā gadījumā organismā veidojas antivielas imūnglobulīni E (IgE) pret kukaiņu indi, un katra indes deva izraisa alerģiskus simptomus, dažkārt pat anafilaksi, kas ir dzīvībai bīstama alerģiska reakcija, tieši tāpēc par to ir svarīgi sniegt informāciju un zināšanas iedzīvotājiem, portālā "Veselapasaule.lv" uzsver Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas mediķi. Ar nesen izveidotā portāla veidotāju saskaņojumu piedāvājam arī portāla "Cālis" lasītājiem plašāk uzzināt par to, cik nopietni dažreiz būtu jāuztver kāda kukaiņa kodums.

Vai visi kukaiņu dzēlieni var izraisīt anafilaktiskas reakcijas? Visi kukaiņi, kuri dzēliena laikā ievada cilvēka organismā indi, var būt anafilaktiskas reakcijas izraisītāji. Latvijā visbiežāk tās ir lapsenes (Vespula – latīņu val.) un bites (Apis mellifera – latīņu val.), bet var būt arī kamenes un sirseņi. Anafilakse nevar attīstīties, piemēram, no odu kodumiem, jo odi neizdala indi. Taisnība, no odu kodumiem var būt izteikta lokāla tūska, nieze, apsārtums, pat nātrene ap koduma vietu, bet visi šie simptomi lokalizējas tikai ap skarto vietu. Šajā gadījumā sistēmiska reakcija nevar attīstīties.

Alerģiju pret kukaiņu dzēlieniem sauc par plēvspārņu (Hymenoptera – latīņu val.) alerģiju. Runa ir tikai par tiem kukaiņiem, kuri izdala indi: bitēm, lapsenēm, sirseņiem un kamenēm.

Lapsenes un bites atšķiras vizuāli, pēc rakstura un "diētas" izvēles, katrai ir arī savas dzēliena īpatnības.

Bites parasti ir draudzīgas, tām uz pūkaina ķermeņa ir melnas vai brūnas strīpas, ķermeņa forma ir ieapaļa, neliela, tikai 0,8–2,5 cm gara. Bites vāc ziedputekšņus un nektāru no ziediem, tāpēc vasarā tās vieglāk sastapt pļavās. Bišu aktivitātes sezona sākas pavasarī, sākoties ziedputekšņu sezonai, un beidzas rudenī. Bite dzeļ tikai vienu reizi un atstāj ādā dzeloni. Ar bites dzēlienu cilvēka organismā iekļūst ap 50 mkg indes. Bites dzeloni atstāj zem ādas, kur tas turpina izdalīt indi vēl minūti. Jo ātrāk izņem ārā bites dzeloni, jo mazāk indes iekļūst organismā. Jābūt uzmanīgiem, jo, saspiežot dzeloni, paātrinās indes iekļūšana organismā un pastiprinās sāpes dzēliena vietā. Vislabāk dzeloni izņemt ar pinceti. Tiklīdz ir izņemts dzelonis, sāpes samazinās.

Uzsākot sarunu par plēvspārņu alerģiju biežumu un terapiju, būtiski tikt skaidrībā ar terminoloģiju.
Nelielas lokālas reakcijas pēc dzēliena ir normālas un neprasa papildu izmeklēšanu. Tomēr, ja lokāla reakcija ir ar niezi, pietūkumu, hiperēmiju (asiņu pārpilnība kādā audu apvidū), un tās diametrs pārsniedz 10 centimetrus ar simptomu pīķi 24–48 stundas pēc dzēliena, tad šo reakciju sauc par lielu lokālu reakciju (LLR) (large local reaction – angļu val.).

Sistēmiska reakcija (SR) parasti attīstās dažas minūtes pēc dzēliena. Simptomi var būt viegli, piemēram, nātrene, vai smagi, piemēram, samaņas zudums, ja iesaistīta kardiovaskulārā sistēma. Hipotensija jeb pazemināts arteriālais asinsspiediens ir smagas reakcijas pazīme, kurai parasti pievienojas respiratori un ādas simptomi. Tomēr hipotensija var būt arī vienīgais simptoms plēvspārņu alerģijas gadījumā. Fatāli gadījumi ir reti, bet uzsver arī to, ka tie nav pietiekami atpazīti. Literatūrā apraksta, ka nāve plēvspārņu anafilakses gadījumā iestājas ātri – 10–15 minūšu laikā pēc dzēliena.

Ja pacientam bijusi LLR, risks SR attīstībai ir diezgan zems – tikai 5–15 procenti. Tas neatšķiras bērnu un pieaugušo populācijā. Citi dati apgalvo, ka LLR nepalielina SR iespējamību nākamā dzēliena laikā.

SR iedala trīs grupās: viegla, vidēji smaga un smaga:

Pirmais solis diagnostikā ir anamnēzes ievākšana. Svarīgi atšķirt "vainīgo" kukaini, pēc kura dzēliena notikusi nelabvēlīgā reakcija pret indi. Bites un lapsenes var atšķirt pēc iepriekš minētajām pazīmēm. Tomēr ne vienmēr pacients precīzi var nosaukt, kāds kukainis viņam iedzēla, tāpat pastāv liela iespējamība, ka cilvēki tos sajauc. Veiksmīgāk un precīzāk tikt pie diagnozes palīdzēs izmeklēšana pret abiem kukaiņu veidiem.

Jāatceras, ka lokālas reakcijas gadījumā papildu izmeklēšana nav nepieciešama, jo risks attīstīties SR pēc LLR ir mazāks par 10 procentiem.

Pēc anamnēzes datu ievākšanas seko papildu izmeklējumi: specifisko IgE noteikšana pret bišu vai lapseņu indi un/vai ādas testi.

Molekulāra diagnostika ir svarīga, lai nozīmētu precīzu imūnterapiju pret lapseni vai biti. Dažiem alergēniem ir krusteniskas reakcijas, savukārt citi ir specifiski tikai konkrētai kukaiņu sugai. Svarīgi atrast antivielas pret galveno jeb primāro molekulāro alergēnu, kas norāda uz alergēna izcelsmi (bišu vai lapseņu indi). Šī atradne palīdz precīzi izvēlēties imūnterapiju, kas ir vienīgā metode, kura izmaina imūno atbildi pret alergēnu, kā rezultātā pakāpeniski izzūd alerģija pret kukaiņu indi.

Būtiski atšķirt, vai pacientam pēc dzēliena attīstījusies lokāla vai sistēmiska reakcija. Ja pacientam ir lokāla reakcija, tad svarīgi veikt trīs soļus: pēc iespējas ātrāk izvilkt dzeloni (bites dzēliena gadījumā), uzlikt aukstu kompresi un pacelt skarto vietu augstāk. Jo ātrāk izvelk dzeloni, jo mazāks indes daudzums iekļūs organismā, līdz ar to būs mazākas lokālas izpausmes: apsārtums, nieze, pietūkums un sāpes. Iekšķīgi var lietot antihistamīna līdzekļus atbilstoši instrukcijā norādītām devām. Dzēliena vietu var apstrādāt ar antihistamīnus saturošu krēmu. Lokālas reakcijas gadījumā nepatīkamās izpausmes turpināsies no dažām stundām līdz dienām.

Ja pacientam attīstās sistēmiska reakcija, nekavējoties jāvēršas neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā. Pirmās izvēles medikaments šādu reakciju kupēšanai ir adrenalīns.

Pacientiem, kuriem jau ir bijusi SR plēvspārņu alerģija, adrenalīna autoinjektoram ("EpiPen") sezonas laikā vienmēr jābūt līdzi, jo plēvspārņu alerģijas gadījumā nav iespējama 100 procentu izvairīšanās no alergēna, tomēr ir jāievēro arī profilakses pasākumi.

Jebkura ārsta uzdevums ir atpazīt un nosūtīt pie alergologa pacientus, kuriem bijušas SR pēc plēvspārņu dzēlieniem. Alergologa vizītes laikā šie pacienti tiek apmācīti adrenalīna autoinjektora lietošanā, saņem rīcības plānu anafilakses jeb SR gadījumā, kā arī tiek veikti izmeklējumi un iespēju gadījumā ārstēšana – imūnterapija.

Dažiem pacientiem plēvspārņu alerģijas gadījumā tiek izmantota alergēnspecifiska imūnterapija. Tā ilgst vismaz trīs gadus, sastāv no kāpināšanas fāzes, kuras laikā tiek pakāpeniski palielināta medikamenta deva, un uzturošās fāzes, kad pacients saņem vienu un to pašu devu ilgstoši, lai izveidotu toleranci pret alergēnu.

Plēvspārņu alerģija ir nopietna diagnoze, kura var izvērsties par dzīvībai bīstamu stāvokli. Mūsdienās alerģiju pret plēvspārņiem var veiksmīgi ārstēt ar imūnterapijas palīdzību.

Cēloņi

Bērniem no SR biežāk sastop ādas izpausmes, pieaugušo vecumā – kardiorespiratoras izpausmes. Bērniem ar atopiju parasti nav paaugstināts plēvspārņu alerģijas risks, arī pārtikas alerģija nav riska faktors plēvspārņu alerģijas attīstībai. Visbiežāk bērniem pēc insektu dzēliena novēro LLR izpausmes, tas nozīmē, ka papildu izmeklējumi nav vajadzīgi. Ja bērnam attīstās SR kā plēvspārņu alerģijas izpausme, tad tā parasti ir ādas forma.

Pieaugušajiem nozīmīgākie anafilakses ierosinātāji ir insektu kodumi.

Anafilakses biežākais iemesls ir tieši plēvspārņu alerģija. Dati rāda, ka ceturtdaļa no atpazīto anafilakšu gadījumu ir plēvspārņu alerģija. Sensibilizācija jeb jutība pret plēvspārņu indi pieaugušo populācijā svārstās no 9,3 līdz 38,7 procentiem. LLR sastop 2,4–26,4 procentos gadījumu, bet SR – 0,3–7,5 procentos. Datu dažādību skaidro ģeogrāfiskā lokalizācija, datu apstrādes tehnikas un anafilakses definīcijas. Biškopju ģimenēs sensibilizācijas biežums ir lielāks, tie ir 30–60 procenti. LLR novēro 9–31 procentā gadījumu, bet SR biežums ir 14–32 procenti.

Plēvspārņu alerģijas dēļ katru gadu Eiropā un ASV nāve iestājas 0,03–0,48 no 100 000 iedzīvotājiem. Fatālas reakcijas bērniem sastopamas ļoti reti. Risks attīstīties fatālai reakcijai vairāk raksturīgs cilvēkiem ar paaugstinātu bazālo seruma triptāzes līmeni un cilvēkiem ar kardiorespiratorām blakusslimībām.

Alergēna izslēgšana plēvspārņu alerģijas gadījumā nav iespējama, var tikai ievērot profilaktiskus pasākumus, lai samazinātu kontaktu ar kukaiņiem, un līdz ar to arī dzēliena risku:

Alergologs sniegs visu nepieciešamu informāciju par vajadzīgajiem medikamentiem, kas palīdzēs uzlabot pacienta dzīves kvalitāti, sniedzot drošākus dzīves apstākļus. Noteikti alerģiju pret bitēm vai lapsenēm nevajadzētu ignorēt, jo nākamā reakcija var atšķirties no iepriekšējās, tāpēc ir svarīgi, lai pacientam ir izskaidrots rīcības plāns, ko darīt konkrētā situācijā.