LindasR plaukts - 1424
Foto: Anda ar dvīnītēm. Privātais arhīvs
Vecmātes Andas Ulpes personiskā pieredze zīdīšanā ļauj ielūkoties dažādās pieredzēs vienas dzīves laikā. Ar pirmo bērniņu viņai nelikās svarīgi pašai barot mazo un ātri vien, pēc trim mēnešiem, viņa pārgāja uz maisījumu, jo tā varēja izgulēties. Ar otro bērnu viņa jau zināja, ka zīdainis paņems daudz laika, krūts gali sāpēs un naktī būs jābaro. Domāja, kā tam tikt ātrāk pāri. Turklāt bija bailes par bērna dzīvību, vai pietiek piena – tobrīd viņai nebija īsta padomdevēja un atbalsta, kas palīdzētu saprast, vai tā patiesi ir. Piecus gadus pēc otrā bērniņa dzimšanas Anda gaidīja dvīnītes un jau no pirmās dienas, kopš to zināja, gatavojās dzemdībām. Un arī zīdīšanu novērtēja citādi. Mazās mammas pienu ēda līdz gada un četru mēnešu vecumam.

Lūk, Andas personiskais stāsts un nedaudz pārdomas no profesionālā viedokļa.

Mans pieredzes stāsts ar krūts barošanu sākās 2003. gadā, kad 23 gadu vecumā pasaulē laidu savu pirmo bērniņu. Tas bija laiks, kad internets bija pieejams reti kur, ja varēja dabūt, tad maksāja lielu naudiņu. Vienīgā iespēja palasīt jebkādu informāciju par grūtniecību, dzemdībām bija darbā pieejamie interneta avoti, bet, saprotams, ka darbā nebija īsti laika lasīt, jo bija jāpilda uzticētie pienākumi. Īsti arī neatminos, ka tā laika kolēģes būtu dalījušās savos dzemdību un zīdīšanas pieredzes stāstos.

Zīdainis (4-8 mēneši)Zīdainis (9-12 mēneši)DzemdībasZīdainis (1-3 mēneši)Pēcdzemdību periodsZīdainisDvīņi

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit