Pieredze: pirmos bērnus gribēju ātrāk beigt zīdīt, dvīnītes pienu dabūja vēl pēc gada

Lūk, Andas personiskais stāsts un nedaudz pārdomas no profesionālā viedokļa.

Mans pieredzes stāsts ar krūts barošanu sākās 2003. gadā, kad 23 gadu vecumā pasaulē laidu savu pirmo bērniņu. Tas bija laiks, kad internets bija pieejams reti kur, ja varēja dabūt, tad maksāja lielu naudiņu. Vienīgā iespēja palasīt jebkādu informāciju par grūtniecību, dzemdībām bija darbā pieejamie interneta avoti, bet, saprotams, ka darbā nebija īsti laika lasīt, jo bija jāpilda uzticētie pienākumi. Īsti arī neatminos, ka tā laika kolēģes būtu dalījušās savos dzemdību un zīdīšanas pieredzes stāstos.

Un tā es tik ļoti nesagatavota devos pretī nezināmajam.

Pirmā bērniņa zīdīšanas stāsts ir maz palicis atmiņā, atminos tikai to, ka domāju, šis viss beigsies un varēs par to vairs nedomāt.

Ar otro bērniņu 2008. gadā biju tik ļoti pārņemta ar darbu, ka nemaz negribēju domāt, kas mani sagaida. Zināju, ka nebūs laika vairs nekam, ka visa uzmanība būs jāveltī mazulim, krūts gali sāpēs, naktīs būs jābaro. Vairs nedzīvoju ilūziju pasaulē par skaisto bērniņa piedzimšanu un vieglo ikdienas soli kopā. Bet domāju, kā ātrāk tikt tam garām.

Jau otrajā dienā pēc dzemdībām krūts gali ļoti sāpēja. Pirmajā brīdī, kad bērniņš satvēra krūts galu, sāpes bija tādas, ka izskrēja cauri visam ķermenim. Pacietos, jo tā taču tam jābūt, zināju no pirmās reizes, ka tā tas ir. Biju dzirdējusi, ka jāievēro divu trīs stundu pauze starp mazuļa ēdienreizēm un stingri pie tā arī turējos. Starp ēdienreizēm mazulis raudāja, bija ļoti nemierīgs, slikti gulēja un līdz ar to arī mani spēki izsīka, biju neizgulējusies, neatpūtusies. Atminos – visu laiku domāju, ka mazulis ir nepaēdis, viņam nepietiek mana pieniņa. Nepameta doma, ja nepietiks pieniņa, meitiņa var nomirt, un tas bija briesmīgi. Pēc četru mēnešu mokām kā vienīgo risinājumu redzēju piena maisījumu. Sāku to dot, meitiņa kļuva mierīgāka, ikdienas solis kļuva vieglāks. Sākumā tikai nedaudz viņu piebaroju, arī zīdīju ar krūti. Ar katru dienu mana pieniņa kļuva arvien mazāk un mazāk, līdz tas izzuda vispār.

Pieliku treknu punktu domai par vēl kādu bērniņu. Dzemdībās ir sāpes, un ar tām vēl viss nebeidzas, ar tām tik sākas mokas, pārdzīvojumi un neticība sev. Rodas domas, vai esi pietiekami laba mamma vai vispār esi lomai "mamma" gatava, atbilstoša un vai ir vērts sevi tā mocīt.

Tomēr kādu laiku vēlāk vēlējamies vēl bērniņu. Kaut kur atmiņās uzzibsnīja doma, ka tas ir grūti, sāpēs – būs tā visa zīdīšana un ņemšanās. Tomēr es zināju, ka šoreiz būs citādāk. Nu biju izmācījusies par vecmāti – apguvu šo profesiju, kad otrajam bērniņam bija pieci gadi. Tad jau es ļoti labi sapratu, kas notiek manā ķermenī un kā sev varu palīdzēt. Sapratu, kāpēc iepriekš man neizdevās zīdīšana, kāpēc samazinājās piena daudzums. Tagad skaidri varēju apzināties savas pieļautās kļūdas un neatkārtot tās. Pirmkārt, pateicoties zināšanām, man bija mainījusies attieksme pret mātes pienu un tā nozīmīgumu. Biju apguvusi, ka, zīdot mazuli, bērniņš saņem arī emocionālu mammas atbalstu, tie ir īpaši tuvības mirkļi. Tā ir būšana cieši kopā, sniedzot mazulim drošības sajūtu, mīlestību un svarīguma nozīmi. Rūpes par otru, kas pats par sevi nevar parūpēties, ļoti vairoja manu beznosacījuma mīlestību. Otrkārt, zināšanas par to, ka zīdaini var barot pēc pieprasījumu, ļoti atvieglo ikdienas aprūpi. Pieniņš ir pieejams vajadzīgā daudzumā, temperatūrā, nav nekas jāsilda, jāmaisa. Zīdainītis, kas ir ļoti nepacietīgs, uzreiz saņem to, kas viņam vajadzīgs – ēdienu, mīļumu, emocionālu kontaktu.

Šajā reizē izaicinājums bija lielāks, jo bija pieteikušās dvīnītes (2018. gadā). Tikko uzzināju, ka esmu stāvoklī, no pirmās dienas gatavojos dzemdībām. Dzīvoju ar doma – ja es gatavošos ne tikai fiziski, bet arī emocionāli un psiholoģiski, visam jābūt labi, viegli un ātri. Tā arī bija, dzemdību sāpes sākās naktī divpadsmitos un pulksten 2.28 jau abas meitas man bija uz krūtīm. Reāli dzemdības ilgas divarpus stundas.

Pēc tam pēcdzemdību palātā pēc trešajām dzemdībām pie manis beidzot bija atnākusi bērnu māsiņa (pirmajās divās reizēs neviens pie manis neatnāca pastāstīt, parādīt, atbalstīt), kas palīdzēja ar zīdīšanu, pozicionēšanu, atbalstu. Pie manis nāca, palīdzēja un stāstīja, neskatoties uz to, ka es pati esmu vecmāte un daudz zinu. Dvīnīšu mamma es biju pirmo reizi un zīdīt divus mazuļus man bija jāmācās. Māsiņas baroju līdz viena gada un četru mēnešu vecumam. Mums izdevās viss harmoniski un viegli. Tas bija dziedinoši man un es ļoti ticēju, ka man izdosies un es varēšu. Bija arī pa kādai piena krīzītei. Atminos vienu krīzes epizodi, kad bija grūti, fonā gāja kaut kāds raidījums par sportu, un sportists teica, ka "brīžos, kad ir grūti, vajag tikai mazliet paciesties un tad atkal viss būs labi". Šī frāze manī aizķērās un grūtajos brīžos es tikai mazliet pacietos un viss atkal bija labi. Viņam bija taisnība. Paldies par to!

Līdz ar katru bērniņu, man bija citādāka attieksme pret zīdīšanu. Pirmo bērniņu zīdīju trīs mēnešus un biju priecīga, ka varu pāriet uz maisījumu. Šodien skumji atdzīt savu toreizējo attieksmi, ka tas ir labākais manam bērnam. Būs paēdis, mierīgs un labi gulēs. Patiesībā jau stāsts bija par mani pašu, par informācijas trūkumu, nepacietību un iespēju atstāt bērniņu ar tēti vai omi, lai pati varu kaut nedaudz atpūsties.

Atceroties, kā man gāja ar dvīnīšu zīdīšanu, esmu pateicīga, ka viņu dienas ritms bija pilnīgi identisks, viņas reizē ēda, reizē bija nomodā un reizē čučēja. Zīdot dvīnītes, mana veiksmes atslēga bija barošanas krēsliņā. Neatminos, kas par nosaukumu bija barošanas spilvenam, bija tāds ar ruksīšiem, ko smejoties saucu par "rukšu aizgaldu", bet varēju abas uzlikt uz maliņas, ērti iekārtoties, pati atbalstīt muguru un bieži vien tā pavadīt katru dienu četru mēnešu garumā. Pēc tam jau māšuki auga lielāki un stabilāki, pašas varēja sevi noturēt pie krūts. Man liekas, ka tā bija liela laime, ka ritms viņām bija identisks, nebija jāpielāgojas, tas bija jau no dabas dots. Ir reizes, kad grūtumā iedod vieglāko variantu. Paldies par to! Un tā arī reizē abas viena gada un četru mēnešu vecumā beidza "pupošanos", pašas no sevis. Es netraucēju, es tikai pieskaņojos, ļāvu viņām būt pašām tādām, kā viņas vēlas. Vienmēr šo pieredzi atceros ar prieku un pateicību, tas bija ļoti skaisti un mīļi – tik cieši kopā mums būt!

Kā es kļuvu par vecmāti? Vecmāšu studijās nonācu netīšām, man nebija plāna būt vecmātei, vai vispār strādāt medicīnā. Tas viss likās pārāk sarežģīti un nebija domāts man. Pēc ceļu satiksmes negadījuma, kurā cietu 2010. gadā, divus gadus man bija pārdomas, vai tas ko es daru ir kaut kā vērts. Tobrīd biju nostrādājusi septiņus gadus skaistumkopšanas jomā kā manikīra speciāliste. Radās jautājums, vai visu savu mūžu esmu gatava veltīt nagu un gēla putekļiem? Darbs man ļoti patika un ar daudzām klientēm man vēl joprojām ir ļoti siltas attiecības. Pārdomu laikā es izvirzīju sev mērķi, ka līdz 40 gadu vecumam ir jāiegūst augstākā izglītība.

2012. gadā iesniedzu dokumentus uz kosmetologiem un pēc bijušās kolēģes ieteikuma arī uz "vecmātēm". Viņai likās, ka es varētu būt laba vecmāte. Sniedzot dokumentus studiju programmā "Vecmāte", uzņemšanas komisija ieminējās, ka konkurss ir liels uz diez vai es tikšu. Pateicos par informāciju un devos prom. Bet dziļi sirdī kaut kas novibrēja. Dienā, kad man zvanīja no koledžas par uzņemšanas rezultātiem, sēdējām ar kolēģītēm atpūtas telpā un dzērām kafiju, un koordināte paziņoja, ka esmu uzņemta koledžā. Man bira asaras un abas kolēģītes turēja man katra savu roku un arī slaucīja asaras.

Par vecmāti noteikti nemācījos tāpēc, ka man bija slikta vai laba dzemdību pieredze, sanāca vai nesanāca zīdīšana. Mācījos un arvien vairāk sirdī radās sajūta – jā, es šo gribu apgūt, es šajā gribu būt. Es esmu vecmāte. Un tā es 2018. gada novembrī ar dvīnītēm zem sirds nokārtoju vecmātes sertifikātu un tā paša gada decembrī jau devos uz dzemdībām sagatavojusies, ieguvusi zināšanas, kas man ļoti noderēja. Piedzīvoju brīnišķīgas dzemdības un mums kopā ar meičukiem bija kolosāla zīdīšanas pieredze. Varu noteikti teikt, ka zināšanas par dzemdībām, par to gaitu, kas notiek dzemdību laikā sievietes ķermenī man ļoti palīdzēja.

Esmu piedalījusies mācību programmā “Zīdīšana, fizioloģija, psiholoģija, vadīšana un veicināšana”, kas bija noderīgi gan pašai zīdīšanas laikā, gan strādājot savā profesijā un atbalstot sievietes zīdīšanas uzsākšanā un veiksmīgā tās turpināšanā. Ir svarīgi sievietes izglītot par dzemdībām, par pēcdzemdībām un zīdīšanas nozīmi, ieguvumiem. Sniegt atbalstu, uzsākot zīdīšanu un to turpinot. Nereti sākums ir bijis veiksmīgs zīdīšanai, bet, laikam ejot un mazulim augot, rodas zīdīšanas krīzes, mainās mazuļa dienas ritms, mazulim vairāk gribas pieniņu un tad ir jārēķinās, ka ir pārejas posmi, kas atkal prasa pacietību, iedziļināšanos situācijā un miera saglabāšanu līdz brīdim, kamēr visas iesaistītās puses ir apradušas ar jauno režīmu. Ir tik daudz faktoru, kas var ietekmēt zīdīšanu un katrs gadījums ir jākonsultē individuāli.

Šonedēļ pasaulē notiek zīdīšanas veicināšanas nedēļa. Tās galvenais mērķis ir veicināt, atbalstīt un aizsargāt krūts barošanu. Atceroties un daloties savā pieredzē, kā traucējošu faktoru zīdīšanai varu minēt informācijas trūkumu, nepietiekamu atbalstu, kā arī noteikti vistuvāk esošo cilvēku vienaldzību un nevēlēšanos iesaistīties. Laikos, kad ģimenes dzīvoja īstā lauku sētā un vairākas paaudzes kopā, sievietes viena otru atbalstīja ar sarunām, zināšanām un praktiskām iemaņām. Šodien diemžēl šī vērtība ir zudusi un ir jādomā veidi, kā to atjaunot atbilstoši mūsdienām.

Zīdīšanas pozitīvie faktori manā pieredzē bija tas, ka man bija pieejama ļoti plaša informācija par zīdīšanu, faktoriem, kas to var traucēt vai, tieši otrādāk, veicināt. Zīdīšanas uzsākšanai lielu lomu spēlē profesionāls, izglītots ar pieredzi bagāts medicīnas personāls, zīdīšanas konsultanti, dūlas – viņi sniedz pašu pirmo atbalstu zīdīšanu uzsākot un, ja zīdīšanas sākums ir pozitīvs, tad visticamāk pats zīdīšanas process parasti būs veiksmīgs. Ļoti palīdzoša bija doma, ka es to varu un man izdosies. Doma, ka man ir pietiekami daudz piena, lai pietiktu abiem mazuļiem, bija pati svarīgāka. Tā stiprināja manu iekšējo pārliecību un deva pozitīvu rezultātu. Savu dienas ritmu es pakārtoju tikai un vienīgi meiteņu ritmam, zīdīju pēc pieprasījuma, cik bieži viņas vēlējās, tik liku pie krūts, kaut bija pagājusi tikai pusstunda kopš pēdējās barošanas. Jā, ziedoties kāda labā tik ļoti bija izaicinoši arī man pašai, mans ego tajā laikā noteikti cieta, bet es zināju, ka tas ir tikai viens mirklis no manas dzīves un viss pārējais pagaidīs.

Noteikti ir jārunā arī par māmiņām, kurām kādu fizioloģisku vai medicīnisku iemeslu dēļ nesanāk zīdīt savu mazuli. Medicīnas personālam un zīdīšanas konsultantiem jāsniedz emocionāls atbalsts sievietēm visdažādākajās situācijās. Sievietei var būt ļoti liela vēlme zīdīt mazuli, bet viņa to fizioloģiski kaut kādu iemeslu dēļ nespēj. Sievietei tas var būt ļoti traumatiski un sāpīgi, līdz ar to ir jābūt pieejamam atbalstam arī šādām sievietēm, lai mazinātu dvēseles sāpi un nenoniecinātu sevi.

Jebkurā situācijā, kurā esi nonākusi, izdari labāko no sirds, ko vari izdarīt.