"Vienā brīdī mainījās visa dzīve. Bija pilnībā no jauna jāmācās rūpēties par sevi. Vispirms jau jāiemācās nosēdēt ratiņkrēslā, jo sākotnēji reibst galva un ir sajūta, ka zaudēsi samaņu. Kad esi iemācījies nobraukt no viena koridora gala līdz otram, ir jāapgūst pašaprūpe. Pašam jāiemācās ēst, noskūt bārdu, nomazgāt seju, apģērbties. Piemēram, zeķu uzvilkšana sākumā var aizņemt līdz pat stundai. Arī uzvilkt bikses, ja rokas ir vājas un guli gultā, ir īsts izaicinājums," stāsta Juris, uzsverot, ka ne mazāk svarīga ir arī dzīvesvietas pielāgošana, piemēram, paplašināt durvis, pielāgot labierīcības un vannu, lai tajā var apsēsties, kā arī atbilstoši izplānot priekšmetu izvietojumu mājās, piemēram, lai pats varētu ērti aizsniegt krūzi un pagatavot sev kafiju.
Lai arī izaicinājumu ir daudz, ir būtiski iziet cauri visām emocionālajām stadijām, kādas ierasti ir pēc krīzes, un nonākt līdz sava jaunā stāvokļa pieņemšanai. "Līdz tam brīdim, kamēr nesamierinies un nepieņem notikušo, nekāda attīstība nav iespējama," uzsver Mārtiņš Karnītis, kurš pirms 20 gadiem lēca uz galvas ūdenī, bet atsitās pret gultni, kā rezultātā nonāca ratiņkrēslā. "Pāris reizes veiksmīgi ielēcu uz galvas dīķī, bet tad kaut kas samisējās un man paslīdēja kāja. Atsitos pret krastu, jutu, ka vairs nevaru pakustināt ne rokas, ne kājas," atminas Mārtiņš.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
