Viens pārgalvīgs solis, viens lēciens var kardināli mainīt visu atlikušo dzīvi. Gūstot mugurkaula un muguras smadzeņu traumu, cietušajam jārēķinās ar ķermeņa paralīzi zemāk par lūzuma vietu. Viens no lielākajiem izaicinājumiem šādā situācijā ir nepieciešamība pielāgoties dzīvei ratiņkrēslā, tomēr ir arī daudz citu izaicinājumu.
Lai arī izaicinājumu ir daudz, ir būtiski iziet cauri visām emocionālajām stadijām, kādas ierasti ir pēc krīzes, un nonākt līdz sava jaunā stāvokļa pieņemšanai. "Līdz tam brīdim, kamēr nesamierinies un nepieņem notikušo, nekāda attīstība nav iespējama," uzsver Mārtiņš Karnītis, kurš pirms 20 gadiem lēca uz galvas ūdenī, bet atsitās pret gultni, kā rezultātā nonāca ratiņkrēslā. "Pāris reizes veiksmīgi ielēcu uz galvas dīķī, bet tad kaut kas samisējās un man paslīdēja kāja. Atsitos pret krastu, jutu, ka vairs nevaru pakustināt ne rokas, ne kājas," atminas Mārtiņš.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
