Kad piemetās kaut kas līdzīgs angīnai, īpaši nesatraucos – šī sērga mani piemeklēja diezgan regulāri, reizi vai divas gadā. Iespīdinot rīklē lampiņu, nekādus strutu kunkuļus neredzēju, tāpēc domāju, tikšu galā pašas spēkiem, mazinot tūsku kaklā ar garšīgu saldējumu, dzerot daudz ūdens un tējas, skalojot rīkli ar sāls šķīdumu un pūšot aptiekā nopērkamos līdzekļus. Maza temperatūra – 37,3-37,5 grādi – nu, ar tādu taču nekas nav jādara. Lai organisms cīnās pats.
Pēc laika simptomi patiešām pazuda, bet tikai uz pāris dienām. Tad vēl no rokām izkrita nazītis, trāpot pa kāju. Tas nebija sāpīgi, un es turpināju darboties, domādama – gan jau pacelšu vēlāk. Taču, noliekusi galvu, izbrīnīta ieraudzīju, ka stāvu asins peļķē. Kā jau vairums latviešu, biju pacietīga un izturīga un tā vietā, lai satrauktos, noskaloju brūci, uzlīmēju plāksteri un satīrīju lipīgo grīdu. Jau iepriekš biju pamanījusi, ka, beržot zobus, ļoti asiņo smaganas, un man bija par maz dzelzs organismā, bet ticēju ginekoloģes sacītajam – grūtniecei tā var būt, un tas ir normāli.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
