Nespārdi pati sevi jeb kurā brīdī mūsu galvās sarodas tās 'večas'?

Domai par to, ka korpulentām sievietēm nevajadzētu atkailināt augšstilbus, piekrita tikai daži. Vairākums oponēja tvīta autorei. Daži pat visai agresīvi, norādot uz pašas tvītotājas vecumu, prāta spējām, matu krāsu un vēl visu ko. Nokritizējot pat puķes, kas bija redzamas viņas profilbildē. Jāatzīst, arī es iesaistījos šajā sarunā. Ar atbalstu korpulentajai šortu valkātājai.

Pirmkārt, pilnībā piekrītu, ka, ejot savās ikdienas gaitās (turklāt 35 grādu karstumā), jebkuram ir tiesības vilkt šortus, ja vien viņš pats tajos jūtas ērti, nedodas uz operu vai kādu citu vietu, kuru apmeklējot pienākas ievērot noteiktu etiķeti. Vai man (tev, viņai, viņiem) tas šķiet glīti vai ne, tam šajā gadījumā nav nozīmes. Otrkārt, mans respekts katrai latviešu sievietei, kuras iekšējais kritiķis devies atvaļinājumā vai arī patriekts ellē ratā. Ja atklāti, manējais neatpūšas gandrīz nekad. Tas nav pārāk iedvesmojoši. Un ļoti iespējams, ka, ārēji ignorējot vienas savas vecmammas mūždien bubināto "ko cilvēki par tevi teiks", tomēr esmu ļāvusi tai lietai kaut kā ieperināties sevī.

Tāpēc vismaz tajā, kas attiecas uz kāda privātajām izvēlēm izskata, apģērba, vīriešu, dzīvesstila un citos tikpat personiskos jautājumos, visai stingri vados pēc principa, ka savu "nepatīk" silti ieteicams paturēt pie sevis.

Runājot par iekšējo kritiķi, kurš nekad neiet atvaļinājumā (zinu, ka tā nav tikai mana problēma), būtu jau labi, ja tas darbotos vienīgi attiecībā uz apģērba izvēli, matu sakārtojumu un tamlīdzīgi. Diemžēl mūsu iekšējie terorizētāji ir plaša profila speciālisti. Tiem svarīgi likt cilvēkam šaubīties par sevi un savu varēšanu gandrīz ikvienā dzīves jomā.

Kāpēc tā notiek?