Taujāta, kā ārpus kampaņām parasti rodas donori un kas viņus motivē, Pole skaidro: "To ietekmē vairāki faktori, ko esam redzējuši arī pētījumos. To veicina ne tikai kampaņas un aicinājumi, kurus dzird televīzijā, redz vai lasa medijos, reklāmās, bet ļoti nozīmīga loma ir personiskajai saskarsmei un gadījumiem. Asins ziedotājus motivē tuvinieku stāsti, kas ir personīgās pieredzes stāsti, kuri tiek saņemti no vecākiem, radiniekiem un draugiem." Līdzās tam cits motivētājs esot apkārtējie notikumi, kad kādam ir slikti, un to pavada aicinājumi atbalstīt un ziedot. "Smagā brīdī tas mēdz būt ļoti labs veids, kā parādīt savu solidaritāti un vismaz kaut ko darīt. Tādu atbalsta vilni mēs novērojām, kad sākās karš Ukrainā. Mēs nevaram asinis sūtīt tālāk uz Ukrainu transportēšanas laika, apstākļu un daudzu citu nosacījumu dēļ, bet cilvēku vēlme bija ļoti liela. Līdzīgi bijis pēc veikala "Maxima" sabrukšanas. Kopumā dominē trīs virzieni – reklāma, personiskās pieredzes stāsti un aicinājums konkrētā brīdī, kad kaut kas ir noticis. Un mūsu mērķis ir sniegt pirmreizējiem donoriem tik labu pirmo pieredzi asins ziedošanā, lai rastos vēlme atgriezties un kļūt par pastāvīgu donoru. Jo pastāvīgie donori ir mūsu visdrošākie partneri, jo mēs viņus zinām. Protams, katru reizi no jauna visus asins paraugus testējam un pārbaudām, bet ir atsevišķas lietas, ko mēs jau zinām pastāvīgam donoram, piemēram, asins grupas rēzus faktoru, kas sistēmā jau ir.
Pole uzsver, ka līdz ar vecumu mums nāk klāt ne tikai gadi, bet arī dažādas saslimšanas. Organisms noveco, un parādās daudz vairāk riska faktoru. "Pēc 40 gadu vecuma uzrodas daudz vairāk ierobežojumu – paaugstinās spiediens, var attīstīties diabēts un rasties citas hroniskas slimības, kuras vairs neļauj kļūt par donoru. Tas viss un organisma vispārēja novecošanās liek uzskatīt, ka vislabāk par donoru ir kļūt agrākos gados. Cilvēks, kurš ir veselāks un ar lielāku potenciālu būt ilglaicīgāks donors," teic VADC vadītāja.