Problēmu iemesls bērnības traumas? Kā tās atklāt un ko ar tām iesākt

Proti, neatrisināta trauma var cilvēku vajāt – ja tā ir atrisināta, tā vairs nav trauma. Pētījumi liecina, ka tad, ja neizdodas apstrādāt gan lielas, gan mazas traumas, cilvēks emocionāli var "iestrēgt" savās sāpēs. Trauma var ietekmēt dzīvi dažādos negaidītos veidos. Tā var likt cilvēkam just nesaprotamu satraukumu.

Trauma nav atrisināta, ja tā nav pārstrādāta ne brīdī, kad tā notika, ne pēc tam. Taču, iedziļinoties savā personiskajā dzīves stāstā, var atrast daudz laba, arī sāpīgajā. Ko darīt, lai atklātu savas atmiņas un izprastu savu emocionālo traumu? Lūk, septiņi ieteikumi no klīniskās psiholoģes Līzas Frīstones portālā "Psych alive".

Var sākt ar to, ka sāc meklēt savā pieredzē emocionāli spēcīgas vai intensīvas reakcijas.

Ikreiz, kad cilvēks piedzīvo pastiprinātu emocionālu reakciju, kas nav īsti piemērota konkrētajam brīdim, ir vērts izpētīt, vai aiz tās neslēpjas neatrisināta trauma.

Starppersonu neirobiologs ārsts Daniels Sīgels iesaka metodi, kā ieskatīties savā iekšējā stāvoklī. Pirmkārt, vari meklēt jebkādas sajūtas – iespējams, tev sirds pukst ātrāk vai piere kļūst mikla. Tālāk vari pētīt tēlus, kas nāk prātā. Tie var būt jebkas, sākot no stingras sejas izteiksmes līdz noteiktas krāsas vai raksta tapetei telpā. Pēc tam vari pievērst uzmanību jebkurām emocijām, kas rodas, piemēram, panika, skumjas, kauns vai dusmas. Visbeidzot, vari ņemt vērā visas domas, kas nāk. "Tev vajadzētu izkļūt no šejienes. Tu neesi nejūties droši šajā situācijā" – tāda var būt valdošā sajūta.

Sajūtām, tēliem, jūtām un domām, kas raisās, var būt vairāk saiknes ar pagātni nevis tavu tagadni. Tajās tu vari rast norādes par notikumiem vai apstākļiem, kas varētu būt tevi traumējoši laikā, kad nespēji vai neizdevās pilnībā apstrādāt pieredzi.

Daudzi cilvēki, kuriem es lūdzu izmēģināt šo vingrinājumu, saka: "Es nedomāju, ka varu iedomāties desmit traumas, kas ir notikušas manā bērnībā." Citi uzrakstījuši pat daudz garāku sarakstu. Tomēr, izvirzot sev mērķi sākt ar desmit, parasti tas mudina būt ar atvērtu prātu un raisīties atmiņām. Tas palīdz atcerēties pieredzes un notikumus, kurus, iespējams, sākotnēji cilvēks neattiecina kā uz traumu. Atkal jau – tie var būt gan lieli, gan mazi dzīves notikumi.

Ļoti bieži mēs cenšamies noglabāt sevī vai noklusēt sliktos pārdzīvojumus, īpaši, ja tie bija biedējoši vai notika, kad bijām pārāk mazi vai jauni, lai tos pilnībā saprastu. Mēs, iespējams, nekad paši neesam ielūkojušies savā skatījumā uz šiem notikumiem, tik dziļi tie noglabāti sevī. Lai cik neērti tas būtu sākumā, šis vingrinājums patiešām palīdz sākt apzināt notikumus, kas nozīmīgi skāruši. Ļoti bieži pat lietas, kas cilvēku ir spēcīgi ietekmējušas, tiek ignorētas vai aizmirstas. To izcelšana gaismā ir pirmais solis, lai saprastu savu pieredzi, savu stāstu.

Kad tu pieraksti konkrētus notikumus, ļoti iespējams, ka atsevišķas stāsta daļas var nešķist jēgpilnas. Un var atklāt, ka daži pieredzes aspekti nav atrisināti vai ir it kā pazuduši no prāta. Var sajukt laiki un atmiņas var būt nepilnīgas. Tāpat var būt pārdomas, kas "veco stāstu" pavērš citādā gaismā. Piemēram, daudzi cilvēki, ar kuriem esmu runājusi, bērnībā sevi daudz par ko vainoja. Piemēram, viena sieviete uzauga, domājot, ka ir nogalinājusi savu suni, jo viņu notrieca automašīna pēc tam, kad meitene nejauši bija atstājusi vaļā mājas aizmugurējās durvis. Pētot pašam savas atmiņas, var atrast tās vietas, kur redzējums uz notikušo nav pilnīgs un ir vajadzīgs vairāk reflektēt.

Emociju un atmiņu izpēte var tevi satricināt. Kad rodas kādas sāpīgas un satraucošas emocijas, psihologi Džeks Kornfīlds un Tara Brāha iesaka pieeju, kas ietver šādas četras darbības:

Dažreiz, ja atmiņas ir nepilnīgas, ir noderīgi lūgt citus dalīties savā skatījumā. Ģimenes locekļi un draugi, kas varētu būt bijuši klāt aptuveni ap emocionālas traumas gūšanas laiku, var palīdzēt labāk izprast šo pieredzi. Varbūt kāds nepiekritīs vai noliegs tavu pieredzi, it īpaši, ja viņam pašam nav skaidrības par notikušo. Šādos gadījumos ir svarīgi atcerēties, ka šī pieredze joprojām tev ir svarīga. Ja kaut kas tev šķiet patiess, ir pareizi pieņemt, ka tā ir tava pieredze vai personiskā patiesība, kas ietekmējusi tavu dzīvi. Tomēr kādas uzticamības personas sniegtā informācija var palīdzēt salikt notikumu kā puzli, ja pats kaut ko neatceries vai šaubies.

Kad cilvēks ieskatās patiesi savā traumu raisošajā pieredzē, tas noteikti var izraisīt spējas emocijas.

Ļauj sev pilnībā izjust šīs sajūtas bez kāda iekšēja sprieduma un nemēģini apspiest savas jūtas, jo just ir būtisks solis sākotnējās traumas apstrādei un atrisināšanai. Tas ļaus gūt atvieglojumu. Atceries, ka tavas jūtas var būt viļņveidīgas, tām var būt kāpums un kritums, līdz iestāsies miera stāvoklis – bet tikai tad, ja ļausi sev iziet visam iekšējam emocionālajam ciklam.

Kad esi sācis atpazīt notikušās traumas, vari sev pajautāt: "Ko es varu mācīties no šīs traumas pieredzes?" Var pārskatīt notiekošo, tajā atrodot jēgu, pat ja notikumi šķiet bezjēdzīgi. Emocionāli pārstrādājot traumu, iekšēji var mazināties sadrumstalotības sajūta. Var saprast, ka tu nebūt neesi vainojams situācijā vai arī atskārst, ka tā ietekmējusi tevi vairāk nekā domāji. Tu vari lūkoties pret savu pieredzi, pilns iejūtības un laipnības pret sevi. Vari attiekties pret sevi kā pret draugu, kurš tev to stāstītu.

Pārstrādājot traumu, to var integrēt savā dzīvē. Var gūt vērtīgu ieskatu tajā, kas tevi satrauc un izprast savas reakcijas, un tas ir ceļš uz iekšēju mieru, kuru bija atņēmusi traumas pieredze. Var beigt sevi vainot nemitīgos pārdzīvojumos un ieraudzīt sevi jaunā gaismā. Pieaugušā vecumā tu vari veidot pats savu stāstu. Tu nevari mainīt pagātni, bet vari pārņemt kontroli par to, kā pagātne ietekmē tevi tagadnē. Un – tu vari rakstīt jaunu dzīves stāstu, kļūstot par aktīvu savas nākotnes autoru.

Protams, viens no veidiem, kā strādāt ar bērnības traumām, ir – kopā ar psihoterapeitu.

Ārste psihoterapeite Marī Kovanena savā mājaslapā "Ddrmarikovanen.co.uk" stāsta, kā bērnības traumu gadījumā var palīdzēt psihoterapija. "Psihoterapijā varam kopīgi strādāt, lai saprastu, kā bērnības pieredze ietekmējusi tagadni. Terapeits palīdz identificēt, kā tu piedzīvoji bērnības pieredzi un kādas jūtas tas raisa tagadnē.

Psihoterapijā atpazīst grūtības, kas traucē izreaģēt esošās jūtas saistībā ar traumu. Tāpat strādā, lai palīdzētu izprast ķermeņa sajūtas, kuras pavada emocijas, kas rodas, runājot par savu pieredzi."

Ārste stāsta, ka terapiju sāk ar izglītošanu par to, kā cilvēka smadzenes un ķermenis reaģē uz traumu traumatiskā notikuma brīdī un vēlāk. "Mēs strādājam, lai rastu veidus, kā mazināt traucējošus simptomus un nomierinātu nervu sistēmu un ietekmētu šo sistēmu pāruzbudinājuma gadījumā. Bieži izpratne par to, kā darbojas dažādas personības daļas, ir ļoti noderīga, lai veidotu aptverošāku priekšstatu par iekšējo pieredzi.

Emociju apstrādes mērķis ir samazināt emociju spēku, kas saistītas ar sāpīgajiem pārdzīvojumiem, un spēt integrēt pārdzīvojumus kā daļu no sava dzīves stāsta. Traumas rada iekšēju sadrumstalotību un terapeitiskās iejaukšanā paredzēta, lai savienotu saskaldītās, radot veseluma sajūtu.

Vispārīgi ieguvumi pēc bērnības traumu terapijas: