Vai emocionālā inteliģence ir svarīgāka par IQ?

Andžāne norāda – lai saprastu, kā vispār darbojas mūsu domāšana un kāpēc "prāts" un "jūtas" ir saistīti daudz ciešāk, nekā varētu šķist, vismaz lielos vilcienos jāzina, kā uzbūvētas cilvēka smadzenes. Katrai smadzeņu daļai ir sava "atbildības joma". Smadzenīšu jeb smadzeņu pamatnes pārziņā ir instinkti: vairošanās, izsalkums, slāpes, sirdsdarbība, elpošana.

Smadzeņu garoza – tas ir intelekts, inteliģence, erudīcija un domātspēja. Smadzeņu garoza dod iespēju apzināties savu esamību, un bez tās cilvēks nemaz nesaprastu, kas viņš ir, ka viņš dzīvo, ka var nomirt. Smadzeņu garozas visnesenāk attīstījusies daļa – neokortekss jeb pelēkā viela – ir saistīta ar intelektu, atšķirot cilvēku no citām dzīvām būtnēm. Tieši ar to saistās valoda, kultūra, māksla, reliģija, runa, rakstība, rīcības plānošana, spēja domāt, sevis apzināšanās, apzināta rīcības brīvība jeb brīvā griba, priekšstati par nākotni, stratēģijas, plānošana, problēmu risināšana utt.

Savukārt par emocijām atbild limbiskā smadzeņu sistēma, kas dod iespēju just prieku, dusmas, skumjas un citas emocijas, rada spēju pieķerties, vēlmi veidot ģimeni un citas cieši saistītas grupas, rūpēties, sargāt, audzināt savus pēcnācējus. Limbiskās sistēmas mandeļveida kodols jeb amigdala veido emocijas, atmiņu procesu un arī lēmumu pieņemšanu, un caur to realizējas organisma emocionālās atbildes uz dažādiem notikumiem. "Ja liekas, ka reaģējam uz kādu notikumu ar prātu, tā nav, jo primāri visas mūsu reakcijas veidojas limbiskajā sistēmā un ir balstītas emocijās," skaidro Andžāne.

Emocijas ir psihisks stāvoklis, kam raksturīgas kompleksas organisma reakcijas uz ārējās vides vai iekšējām izmaiņām. Pamatemocijas ir prieks, dusmas, bailes, kauns, vaina, skumjas un riebums, taču katrai no tām ir vēl daudz dažādu blakusizpausmju un atvasinātu emociju.

"Dažādām emocijām ir raksturīgas dažādas ārējās izpausmes un veģetatīvās reakcijas. Emocijas var veidot arī stabilus kompleksus – trauksmi, depresiju, mīlestību. Emocijas nevar ierosināt vai nerosināt ar gribasspēku, bet smadzeņu garoza var vairāk vai mazāk modulēt cilvēka uzvedību. Ja cilvēks pastāvīgi pārpūlas vai ilgstoši izjūt stresu, organisms visus savus spēkus tērē slodzes un stresa izturēšanai, emocijas netiek pārstrādātas un pielāgotas, organisms sāk darboties "izdzīvošanas režīmā" un tajā ieslēdzas vesela ķīmisko reakciju virkne, izjaucot veģetatīvās nervu sistēmas līdzsvaru un radot somatiskus simptomus," skaidro ārste.

Ne velti mēdz teikt, ka nav labi emocijas "norīt" un tās ik pa laikam vajag ventilēt. Protams, saskarsmē ar līdzcilvēkiem patīkamāki mēdz būt savaldīgi un vienmēr laipni cilvēki, taču tas ne vienmēr ir veselīgi. Vienlaikus dažiem cilvēkiem emocionālā noturība ir dabas dota, viņi māk kontrolēt savas izjūtas jebkurā situācijā; citi mēdz būt emocionāli nenoturīgi, nesavaldīgi, atklāti izrādīt savus pārdzīvojumus. Jebkurās attiecībās vieglāk ir būt blakus emocionāli inteliģentam cilvēkam, kurš spēj apsaimniekot savu emocionālo pasauli atbilstoši situācijai un bez liekiem pārspīlējumiem.

Inteliģenci veido četri tās stūrakmeņi: mentālā inteliģence, ko pazīstam kā IQ jeb intelektuālo prasmi un kuru attīstām, mācoties un apgūstot informāciju; garīgā inteliģence jeb SQ , kas nozīmē māku uztvert un apgūt sevi, savas un visas esamības dzīles; ķermeņa inteliģence jeb BQ (ķermeņa uztveres prasme), kura māca ar cieņu izturēties pret savu ķermeni un ieklausīties tajā; un emocionālā jeb starppersonu inteliģence, EQ, kura liek apzināties, ka svarīgi ir ne tikai saprast sevi, bet arī izjust citus cilvēkus un dažādas situācijas.

"Emocionālā inteliģence sastāv no savu emociju apzināšanās, emociju apvaldīšanas, pašmotivācijas, savstarpējo attiecību uzturēšanas un arī empātijas. Tā ietver spēju motivēt sevi darbībai, prasmi apvaldīt savu impulsivitāti jeb nepadoties garastāvokļa svārstībām un nezaudēt galvu, raizējoties par nebūšanām. Tā ir spēja nojaust otra cilvēka slēptākās jūtas jeb just līdzi citiem. Emocionāli inteliģenti cilvēki neatsakās no cerības un prot veidot veiksmīgas partnerattiecības. Emocionālās inteliģences trūkums vairo cilvēka vēlmi pakļaut sevi riskam, sākot no tieksmes uz depresiju vai vardarbību un beidzot ar gremošanas traucējumiem vai apreibinošu vielu lietošanu," skaidro Andžāne.

Savukārt empātija ir līdzpārdzīvojums jeb spēja just līdzi svešām emocijām, iejusties otra ādā. Kāpēc tas ir svarīgi? "Ja iztēlojamies dzīvi kā ceļu, kam abās pusēs ir grāvis, tad ceļa vienā pusē ir mūsu simpātija pret citiem cilvēkiem, bet otrā pusē – antipātija. Vienā pusē – patika, draudzība, labvēlīgas jūtas, otrā – vēlme tiesāt, nosodīt, pamācīt. Empātija ir zelta vidusceļš, kas ļauj novērtēt otru cilvēku atbilstoši situācijai, saprast, kā otrs jūtas noteiktā situācijā. Tā ir tolerance jeb pieņemšana – spēja bez aizspriedumiem iedziļināties otra cilvēka iekšējā pasaulē, nesodīt, nevainot un nekritizēt, bet patiešām ieklausīties un mēģināt iztēloties, kā justos tu pats, iekāpis otra kurpēs," iesaka Andžāne. Viņa piebilst – labā ziņa ir tā, ka emocionālo inteliģenci un empātiju gluži kā muskuli var uztrenēt!

Apkopotie ieteikumi ir daļa no dr. Guntas Andžānes lekcijas par emocionālo inteliģenci AS "Olainfarm" 50 gadu jubilejai veltītajā mediķu konferencē.