Emociju kontrole ir katra cilvēka paša atbildība neatkarīgi no dzimuma, sociālā slāņa, vecuma, un nevienam nevajadzētu pieņemt par normu, ka kāds no ģimenes locekļiem ir emocionāls varmāka. Emocionālā vardarbība attiecībās ir iemācīta uzvedība, nevis dabiska savstarpējo attiecību risināšanas metode. Dažreiz vardarbība ir apzināta un plānota, bet citreiz cilvēks neapzinās to, ka viņa rīcība ir vardarbīga. Iemeslus, kas cilvēkus stimulē kļūt emocionāli vardarbīgiem, komentē Diāna Zande, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite un supervizore.
Ikviena cilvēka attīstību visa mūža laikā nosaka dažādu bioloģisku, psiholoģisku un sociālu aspektu kopums. Arī vardarbīga rīcība ģimenē un ārpus tās veidojas un attīstās dažādu notikumu mijiedarbībā, tādēļ nav iespējams definēt vienu konkrētu faktoru, kura dēļ cilvēks kļūst jebkādā veidā vardarbīgs.
Bērnībā piedzīvota emocionālā vardarbība var atstāt būtisku ietekmi uz personības attīstību neveselīgā gultnē, kas var būt par iemeslu vardarbīgas personības attīstībai. Cilvēki, kuri bērnībā ir piedzīvojuši emocionālo vardarbību – izjutuši to paši, bijuši tās liecinieki, var turpmākajās attiecībās pieņemt šādu uzvedību kā normu. Piemēram, situācijas, kur vardarbība bijusi daļa no savstarpējām attiecībām starp vecākiem, kur viens no vecākiem darīja pāri, bija emocionāli vardarbīgs pret otru vai abi bija savstarpēji vardarbīgi. Var būt gadījumi, kad vecāki savā saziņā ar bērnu bija emocionāli vardarbīgi – konstanta kritika, aizrādījumi, pārlieku liela kontrole, izolācija no draugiem vai vecāku ambīciju īstenošana caur bērnu. Tajā pat laikā emocionālā vardarbība varēja būt par pamatu savstarpējā komunikācijā starp bērniem – brāļiem, māsām, kur vardarbība bija veids, kā bērni risināja savstarpējās attiecības ģimenē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
