Kā varam 'apstādināt' laiku?  (1)

Kā skaidrojusi Mičiganas Universitātes psiholoģijas profesore Sindija Lastiga, mūsu pieņēmumus par dienām, nedēļām un gadiem primāri nosaka paša perspektīva – vai mēs to konkrētajā brīdī pieredzam, vai arī atskatāmies uz konkrēto notikumu. Tāpat sava loma ir arī atmiņai un pieredzei. Piemēram, astoņus gadus vecam bērnam nedēļa – tā ir liela viņa dzīves daļa, kamēr 80 gadus vecam pensionāram – pavisam maza, un tas arī rada sajūtu, ka konkrētais laika posms paskrējis ļoti ātri.

Savukārt viena diena 80 gadus veca pensionāra dzīvē rit daudz lēnāk nekā astoņus gadus veca skolēna, kurš visu dienu aizņemts dažādās nodarbēs. Neskatoties uz to, ilgāks posms, piemēram, aizvadītais mēnesis vai gads, bērnam šķitīs daudz ilgāks gada periods nekā senioram. Un iemesli tam ir vairāki. 80 gadus vecam cilvēkam dzīve pirms gada vai diviem, proti, kad viņam bija 78 vai 79 gadi, visticamāk, ar neko daudz neatšķīrās no šodienas, un tas nozīmē, ka viņš atskatās tikai uz dažiem notikumiem, skaidrojusi Lastiga. "Tātad – jo vienmuļāka būs pagātnes reprezentācija, jo ātrāks šķitīs laika ritējums."

Citiem vārdiem sakot, kad dienas un nedēļas ir ļoti līdzīgas, smadzenēm ir tieksme šo laiku salipināt kopā. Tieši tāpēc senioram, kurš lielākoties katru dienu dara vienu un to pašu, būs sajūta – gads savijies vienā lielā kamolā, tāpēc paskrējis ārkārtīgi ātri. Dienu no dienas un mēnesi no mēneša "atdala" interesanti notikumi, un tas palīdz orientēties arī mūsu prātam.

Mūsu smadzenes ir radīts tā, ka tās spēj "ierakstīt" izmaiņas, sacījis Djūkas Universitātes profesors Adrians Beidžāns. Mazs bērns dienas laikā pieredz ļoti daudz – apgūst jaunas zinības, iet uz baleta nodarbībām vai ciemos pie draugiem –, līdz ar to viņam rodas priekšstats, ka laika ir vairāk nekā patiesībā, jo dienas laikā iespēj ļoti daudz. Tamdēļ, lūkojoties pagātnē, var rasties sajūta, ka laiks rit uz priekšu lēnāk.

Šis pats princips attiecas arī uz pieaugušajiem. Kad atskatāmies uz dzīves posmu, kas bijis jaunu pieredžu pārpilns, redzam garu notikumu un atmiņu virkni, kas pārnestā nozīmē "izstiepj" laiku. Savukārt, ja ikdienas dzīvē netiek izmēģināti jauni modeļi un virzieni, sajūtu ziņā laiks mēdz velties uz priekšu diezgan ātri.

Beidžāns turpina, sakot, ka pieņēmumus par laiku ietekmē arī tas, kā smadzenes pārstrādā ar acīm uztverto. No bērnu kājas smadzenes ir pieradinātas "uzņemt" daudz informācijas attēlu veidā. Ņemot vērā, ka bērnībā šo bildīšu ir tik daudz, saprotams, kāpēc dienas un gadi var šķist nedaudz garāki.

"Pieauguša cilvēka smadzenes saņem mazāk vizuālu attēlu nekā bērnībā, kad tās tika trenētas," Beidžans skaidro. Tieši tāpēc šķiet, ka laiks rit uz priekšu ātrāk. Citiem vārdiem sakot, vērā jāņem arī psiholoģiskie faktori, kas ietekmē pieņēmumus par laiku.

Nereti gados vecāki cilvēki vēlas zināt, kā nedaudz piebremzēt laiku, skaidro profesors, jo "visi tomēr vēlas dzīvot ilgāk un viņiem ir arī vēlme darīt kaut ko vairāk ar laiku, kas viņiem atvēlēts." Eksperts uzsver – viens no veidiem, kā vismaz sajūtu ziņā apstādināt laika ritējumu, ir piedzīvot jaunas lietas, kas neatbilst klasiskajam ikdienas režīmam.

Ko tas nozīmē? Protams, viens variants ir ķerties klāt jaunam vai labi aizmirstam hobijam, piemēram, kāda mūzikas instrumenta spēles apguvei vai dejošanai – nodarbēm, kas bērnībā tik ļoti gāja pie sirds. Tāpat ārpus ierastā būs, piemēram, tuvāks vai tālāks ceļojums uz vietu, kurā iepriekš nebiji paviesojies, vai pieteikšanās kādai meistarklasei. Jaunu zināšanu apguve ir labs veids, kā šķietami paildzināt mums doto laiku, tādējādi radot sajūtu, ka nemaz tik ātri dzīve jau neskrien mums garām.

Beidžāns uzsver – dažādība ir dzīves garšviela. Tas nozīmē, ka ir atplestām rokām jāsagaida mums dotās iespējas izrauties no rutīnas nagiem un izmantot doto laiku tā, lai būtu sajūta – gada griezumā bija ārkārtīgi daudz laika, kuru vajadzēja aizpildīt. Dzīvojot rutīnā, gads paskries vienā elpas vilcienā, viņš piebilst.

Savukārt Lastiga min, ka dzīvošana šeit un tagad, proti, ļaušanās konkrētajam mirklim visā pilnībā, var radīt sajūtu, ka brīži ir daudz garāki. Šī iemesla dēļ viņa iesaka nekoncentrēties vairākām lietām vienlaicīgi, aizmirstot par multitāskingu. Daudz vērtīgāk būs visu savu uzmanību novirzīt tikai vienas pieredzes virzienā. "Neviens nezina, cik daudz laika mums būs dots, taču interesantā kārtā mums ir ļoti liela kontrole pār to, kā piedzīvojam šo laiku," rezumē Lastiga. "Iedrošinu ikvienu par to padomāt."