Reiz lasīju, ļoti zinošs bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs jau virsrakstā ar melniem, trekniem burtiem norādīja, ka vecāki nevar izaudzināt savus bērnus, vispār nepieļaujot kļūdas un neradot traumas. Tas vienkārši nav iespējams. Grozies, kā gribi, bet kaut kāda mazāka vai lielāka trauma būs. Tāpēc galvenais, ko vajadzētu saprast – vai šī trauma ir radīta mērķtiecīga vai tomēr ir nejauša.
Par pašapziņu
Cilvēki dzīves laikā nemitīgi saskaras ar dažādām krīzēm: attiecību krīze, darba krīze, finansiālā krīze. Vienu piemeklē dabas kataklizma, otru pamet sieva vai vīrs, citam bankrotē uzņēmums, un tad cilvēks pa galvu, pa kaklu mēģina ar šo kataklizmu tikt galā. Ir jānodala savas problēmas no bērna problēmām. Bērns nav vainīgs, ja tu dzīvē nemāki vai nezini, kā sevi realizēt, ja tu pats savā ķermenī nejūties labi, ja tev neveicas attiecībās vai nemāki kā Antiņš uzkāpt pa tām slidenajām karjeras kāpnēm. Bērns tev Ziemassvētku vakarā no mākoņa maliņas nesūtīja īsziņu ar lūgumu, ka viņš šogad labprāt gribētu piedzimt. Tad viņš piedzima, visi bija priecīgi, un tu nemaz nepamanīji, kā naski vien pieļāvi kļūdu, nevietā dusmīgi uzkliedzot vai, tieši otrādi, aizkaitinājumā stundām ilgi nerunājot. Jā, arī vecākam ar bērnu var gadīties konflikts, bet ir jāmāk būt pieaugušajam – jāiet un jāatvainojas. Tavu pašapziņu šodien lielā mērā nosaka tas, vai tu spēj nošķirt, kurā dzīves posmā atrodies, vai spēj apzināties, ka tev ir 32, nevis trīs gadi.
Man patīk stāstīt piemērus no savas prakses.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
