Vecāku pieredzes stāsti ne vienmēr der. Jaunieši arvien labāk apzinās mentālās veselības nozīmi

Jauniešu stāsti apliecina, ka daudziem nav bijis viegli atgriezties normālā dzīves ritmā pēc pandēmijas ierobežojumiem. Strādājot Eiropas Tālmācības vidusskolā, secināju, ka daļa jauniešu tieši tāpēc lēmuši par mācību formas maiņu, saprotot, ka viņiem ir vieglāk mācīties tieši tālmācībā. Daudziem bija grūti atgriezties sociālajā vidē un tādā komunikācijas formātā, kāds bija pirms pandēmijas. Jauniešiem, tāpat kā pieaugušajiem, ir bažas par nākotni, bailes no t.s. lielās dzīves, taču viņi pieredzes trūkuma dēļ visu uztver daudz jūtīgāk, tāpēc atbalsts un kāds, kuram var uzticēties un aprunāties par lietām, kas uztrauc, ir īpaši svarīgi.

Pēdējos gados var novērot, ka mazinās arī stigmas un aizspriedumi par palīdzības meklēšanu mentālās veselības jautājumos, īpaši jauniešu vidū. Viņi ir atvērti meklēt atbalstu, īpaši, ja to iespējams izdarīt jauniešiem ērtā veidā – ar sociālo tīklu vai "WhatsApp" platformas starpniecību. Lielai daļai pusaudžu būs grūti piezvanīt un uzsākt sarunu ar psihologu, taču, ja iespējams sazināties rakstiski, tas krietni atvieglo situāciju. Palīdz arī informācijas pieejamība – jauniešiem ir vieglāk uzzināt par palīdzības iespējām, daudzi lasa un interesējas par to, ko nozīmē viņu sajūtas, un tas palīdz vairāk izprast sevi. Nereti uz konsultācijām atnāk ļoti zinoši jaunieši, kuriem ir vieglāk pastāstīt par to, kas notiek ar viņiem. Tas palīdz, protams. Daudzi aspekti liecina, ka nākotnes sabiedrība mentālās veselības jautājumos būs daudz izglītotāka.

Svarīgi, ka arī skolas iespēju robežās cenšas sniegt atbalstu, lai gan pieprasījums ir daudz lielāks, nekā iespējas sniegt pilnvērtīgu atbalstu visiem. Skolas pievērš uzmanību skolēnu mentālajai veselībai, psihologi strādā ar jauniešiem gan individuāli, gan grupās pēc vajadzības, tomēr viens psihologs uz vairākiem simtiem skolēnu ir stipri ierobežota kapacitāte. Nevar noliegt, ka ir jaunieši, kas dos priekšroku speciālistam ārpus skolas, jo viņi tā jūtas komfortablāk. Lai arī mentālās veselības speciālisti ir pieejami, tāpat kā informācija par palīdzības iespējām un ik pa laikam tiek organizētas dažādas informatīvas kampaņas un pasākumi par to, lai pievērstu pēc iespējas lielāku uzmanību rūpēm par savu mentālo veselību, tomēr, iespējams, tas nav pietiekami. Citādi šodien nebūtu tik daudz jauniešu ar tik lielām emocionālām grūtībām.

Šeit būtiski atcerēties, ka visu atbildību nevar novelt tikai uz skolas pleciem – primāri atbalstam jānāk arī no ģimenes. Arī ģimenes locekļiem, vecākiem, jāpievērš uzmanība jaunieša mentālajai veselībai, jāsniedz atbalsts, tad arī pusaudzis būs daudz noturīgāks pret apkārtējiem kairinātājiem jeb stresoriem. Esmu novērojusi, ka reizēm ir ļoti grūti nodalīt, kad rūpes un atbalsts vairāk ir skolas ziņā, kad – vecāku. Patiesībā zelta risinājums ir trīspusēja sadarbība starp skolēnu, vecākiem un skolu. Ļoti grūti ir kaut ko mainīt, ja pamatvide un attiecības jaunieša dzīvē paliek tikpat destruktīvas kā iepriekš. Tāpēc primārā atbalsta vide ir ģimene un attiecības ar vecākiem. Ja bērns aug harmoniskā ģimenē, kurā viņš jūtas iederīgs un saprasts, viņš nebaidīsies runāt par savām problēmām un, saņemot atbalstu, vieglāk tiks galā ar iekšējām krīzēm un pārdzīvojumiem.

Labas gribas vadīti vecāki nereti cenšas iedvesmot ar savu pieredzi, tomēr jāatceras, ka daudzi no mums uzauga laikā, kad mentālās veselības problēmas nebija pazīstama tēma un informācija par to – arī pavisam citādāka. Laiki ir mainījušies, un mūsdienās jauniešus nodarbina tādi jautājumi, kādi nebija aktuāli iepriekšējām paaudzēm, piemēram, mobings un dzimumidentitātes jautājumi, vismaz ne tik plaši kā tagad. Agrāk informācijas aprite un pieejamība bija daudz mazāka. Cilvēki nerunāja par to, kā viņi jūtas. Līdz ar to izpratne par aktuālajām tēmām bija daudz šaurāka nekā tā ir tagad. Starp citu, arī tas lielā mērā iezīmē šodienas problēmu – jo tagadnes jaunieši ir dzimuši vecākiem, kuri saņēma citādāku un atšķirīgu audzināšanu. Atļaušos teikt, ka šobrīd, mainoties izpratnei un audzināšanai, arī attieksme pret daudz ko ir citādāka, piemēram, tas, ka vardarbība nav pieļaujama.

Būtiska ir visu iesaistīto pušu sadarbība un apziņa, ka mentālā un fiziskā veselība nav nodalāmi jēdzieni. Ja jūtamies fiziski slikti, arī mentāli nebūsim spējīgi tikt galā ar pienākumiem, un otrādi. Sports un fiziskās aktivitātes nenoliedzami palīdz mentālajai veselībai, tāpēc liels prieks, ka aizvien vairāk jauniešu to apzinās. Ir gadījumi, kad tieši pusaudzis maina savu ģimenes locekļu izpratni šajos jautājumos, kļūstot par paraugu saviem vecākiem, māsām un brāļiem, pievēršoties veselīgam dzīvesveidam un uzturam. Kopīgas pastaigas, pārgājieni, aktivitātes svaigā gaisā – tās ir tikai dažas no lietām, ko ģimenes var darīt kopīgi, vienlaikus rūpējoties par sevi un pavadot laiku jēgpilni. Un, protams, – savstarpējas sarunas un interese vienam par otru, tādējādi rodot vietu atbalstam.