augs rokas daba dēsts stāds
Foto: Shutterstock
Pagājušajā gadsimtā Havaju salās attīstības psiholoģijas zinātniece Emija Vernere kopā ar pētnieku komandu veica plašu pētījumu, kura ietvaros atkārtoti novēroja un psiholoģiski novērtēja visus (698) Kauai salas 1955. gadā dzimušos bērnus no dzimšanas līdz 40 gadu vecumam. Pētījumā Vernere noskaidroja, ka 210 bērni ir auguši īpaši smagos sociāli ekonomiskos apstākļos. Pusaudža un jaunieša gados vairumam šo augstās riska grupas bērnu bija raksturīga pašdestruktīva uzvedība un viņi iesaistījās noziedzīgās darbībās. Tomēr apmēram trešdaļa šīs grupas indivīdu bija spējīga izrauties no negatīvās vides, guva labas sekmes skolā, iesaistījās pozitīvās ārpusklases nodarbībās, vēlāk bija sekmīgi arī darba tirgū un ģimenes dzīvē, ar pozitīvām gaidām raudzījās nākotnē.

Šajos gadījumos varam runāt par dzīvesspēku. Kas tas ir un kā to spēcināt? Tas ir viens no jautājumiem, uz kuriem tiek atbildēts grāmatā "Attīstības psiholoģija. Cilvēka attīstība visas dzīves garumā". Tajā arī atspoguļots minētais pētījums. Grāmatas autores ir Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesores Sandra Sebre un Anika Miltuze. Grāmatā vienotā stāstā ir integrētas klasiskās un mūsdienu attīstības teorijas, pasaulē un Latvijā veiktu pētījumu atziņas un to praktiskā pielietojamība dažādu attīstības grūtību gadījumā.
Ar izdevniecības "Zvaigzne" atļauju publicējam fragmentu no grāmatas.

Lai apzīmētu īpašību kopumu, kas piemīt indivīdiem, kuri spējuši izrauties no riska faktoru piesātinātas apkārtējās vides, attīstības psiholoģijas zinātniece Emija Vernere (Emmy E. Werner, 1929–2017) lietoja jēdzienu "resilience" (Werner, 1982); latviski to pieņemts tulkot kā dzīvesspēks.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!