Ko pieaugušajiem vērts mācīties no bērniem: septiņi laimīgas dzīves principi  (1)

Mēs, vecāki, mācām bērniem runāt, lasīt, komunicēt ar apkārtējiem. Bet patiesībā viņi var mums pašiem pasniegt vērtīgas dzīve mācības. Bērniem nav jāstrādā, jārisina aktuālas problēmas, jāspriedelē par pasaules likteni – vienlaikus viņi vislabāk zina, kas pa īstam ir svarīgs, un prot priecāties par katru dienu. Šīs un citas prasmes noteikti ir vērts arī mums, pieaugušajiem, apgūt, portālā "Psychology Today" uzsver psiholoģe Šana Leibovica. Lūk, viņa nosauc septiņus principus, lai tava dzīve veidotos laimīga! Mācies no bērniem!

Esam pamanījuši, ka līdz ar vecumu ir arvien sarežģītāk vērsties ar kādiem lūgumiem pie kolēģiem vai tuviniekiem? Mēs kautrējamies, nevēlamies traucēt citus, baidāmies no atteikuma vai žēlastības. Mums ir kauns. Jo pat lūdzot vienu mazu pakalpojumu, mēs atzīstam savu bezspēcību, nespēju tikt galā ar kaut ko. Un jo pakalpojums ir nopietnāks, jo slimīgāka izrādās šī atzīšanās pašam sev.

Pasakot izloloto: "Pats tikšu galā!", mēs cenšamies atrisināt problēmu vienatnē un tērējam tam daudz vairāk laika un spēka.

Bērni nekautrējas vērsties pie pieaugušajiem ar jebkuru problēmu: no "nevaru attaisīt ūdens pudeli" līdz "man ir garlaicīgi, lūdzu, parotaļāsimies". To mums arī vajadzētu pamācīties! Jo dažreiz taču arī tuvinieki un draugi nebūt neiebilstu palīdzēt, tas pat viņiem sagādātu patiesu prieku.

Bērni prot izlikties, kad vien tas ir vajadzīgs, bet vienlaikus viņi jebkurā situācijā paliek tādi, kādi viņi ir. Viņi necenšas izlikties gudrāki, stiprāki vai nopietnāki, rīkojas spontāni un patiesi, tāpēc, ka tā ir vienkāršāk iegūt jaunus draugus, bet ar tiem tad arī vēlāk kopā būs jautrāk rotaļāties. Pieaugot, mēs sev uzliekam dažādas maskas, cenšamies mainīties, izlikties par to, kas neesam. Mēs aizmirstam, ko nozīmē būt pašam, un tas dažreiz noved pie vientulības, brīdina psiholoģe.

Prieks, dusmas, jautrība... Bērni neprot to visu bloķēt, tāpēc arī ar pilnu krūti piedzīvo emocijas. Mēs savukārt cenšamies sevi pasargāt no negatīvām emocijām: neļaujam sev dusmoties, dzenam prom skumjas, baidāmies pārāk priecāties. Pieaugušā vecumā emocionāla uzvedība tiek uzskatīta par ne īpaši pareizu...

Bērni nekautrējas, ka kaut ko nezina vai neprot. Viņi netērē savu dārgo laiku un nemaldina citus, kā to dara daudzi pieaugušie. Labāk ir pateikt, ka tu kaut kādā jomā neesi kompetents, bet esi gatavs to iemācīties, nevis mānīt kolēģus un draugus.

Pavēro, cik nesavtīgi bērns steidz sākt jaunu lietu, ko viņam piedāvā pieaugušais: zīmēt, līmēt, aplicēt, palīdzēt dārza darbos, cept pīrāgus.

Viņš aktīvi iesaistās procesā, pat īsti nezinot, ko un kā vajadzētu darīt, viņš uzticas intuīcijai, vēlas darboties, gatavs palīdzēt, kļūdīties, mācīties.

Bet mēs, savukārt, bieži piesargājamies uzsākt kaut ko jaunu, nevēlamies iekļauties kādā projektā, jo baidāmies piedzīvot fiasko. Un tas mums traucē virzīties uz priekšu, mainīt savu dzīvi, pat tad, ja nepieciešamība pēc pārmaiņām jau sen kā nobriedusi.

Jo vecāki mēs kļūstam, jo biežāk domājam, ka zinām visu. Mēs visu esam redzējuši, visur bijuši, mūs nekas vairs nevar pārsteigt. Bērns uz pasauli raugās plaši atvērtām acīm. Viņš apbrīno dīvainas formas mākoņus, ar interesi pēta grāmatas par dinozauriem un senajiem iekarotājiem. Visa apkārtējā pasaule viņam ir "terra incognita" (pilnīgi nezināms), kura ir jāizpēta. Un katra jauna diena ir pilna pārsteidzošu piedzīvojumu.

Bērni vienkārši nespēj ilgi nosēdēt uz vietas, viņiem patīk skriet, lēkt, līst. Viņi nekavējoties pārstrādā uzņemtās kalorijas, un, šķiet, nekad nenogurst. Pamēģini arī tu kļūt aktīvāks, kaut vai tikai par trešdaļu no tā apjoma, kāds bijis pirms daudziem gadiem. Nesēdi uz vietas, kad ir iespējams pastaigāties. Izvēlies paskriet vai pastaigāt. Nodarbojies ar sportu. Beidzot! Tas padarīs tevi mundrāku un enerģijas bagātāku.