Ģeida atzīmē, ka, bērnam ienākot skolā, lielākā daļa ieteikumu ir diezgan vienveidīgi - sēdēt pirmajā solā, piedāvāt tekstu palielinājumā, norīkot asistentu – tomēr katra bērna situācija ir jāizskata individuāli. Ģeidas pedagoģiskā pieredze liecina, ka skolēnam ar redzes traucējumiem iekļauties mācību vidē traucē dažādi psiholoģiskie aspekti un riski: kautrēšanās, problēmas slēpšana, emocionālais stress, kas radies no nespējas veikt uzdevumus, redzei pēkšņi pasliktinoties.
Tāpat Ģeidas pieredzē ir tā saucamie "palaidņi", kas mācās viduvēji, pielaiž kļūdas, bet pieaugušie to nesaista ar redzes traucējumu, lai gan tā arī var būt problēmas sakne. Tomēr mēdz būt arī otrādi - ka vecāki mācīšanās grūtības saista ar redzes traucējumiem, lai gan bērna redze ir pietiekami laba. Ģeidas redzeslokā ir arī bērni, kam ir kompleksi traucējumi, piemēram, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) un vājredzība, kā rezultātā bērnam nav pacietības, lai saskatītu, un viņš cenšas izvairīties no piepūlēšanās, lai kaut ko saredzētu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
