Lai nenonāk līdz skalpelim! Kādēļ nedrīkst pieļaut, ka bērns ilgstoši staigā uz pirkstgaliem  (2)

Par to arī šajā rakstā – kurā brīdī staigāšana uz pirkstgaliem kļūst par kaitīgu ieradumu un kādas ir sekas, ja bērns šādi pārvietojas ilgstoši. Tomēr ne vienmēr šāda staigāšana ir ieradums – tam var būt daudz iemeslu, tostarp gan neiroloģiskas, gan anatomiskas veselības novirzes. Bērna staigāšana uz pirkstgaliem gana daudz tiek apspriesta arī dažādos vecāku forumos – gan diskusijās portāla "Cālis" forumā, gan citos, tostarp vietnēs, kur pulcējas bērnu ar autiskā spektra traucējumiem (AST) vecāki. Viņi viens otram iesaka, pie kāda speciālista vērsties utt. Lai viestu skaidrību par šo tēmu, konsultēt bija gatavi Bērnu klīniskās universitātes bērnu ķirurgs, ortopēds Jānis Upenieks un neiroloģe Signe Šetlere.

Divus gadus vecs pirkstgalu staigātājs – norma

Neiroloģe apliecina, ka līdz divu gadu vecumam var neuztraukties, ja bērniņam ļoti patīk staigāt uz pirkstgaliem: "18 mēneši tiek uzskatīti par tādu gala termiņu, kad viņam būtu jāiemācās pašam pārvietoties. Tas ir mācību process. Kamēr viņš nostiprina kustību kvalitāti, viņš eksperimentē ar visu ko. Šajā laikā pastiepšanās uz pirkstgaliem ir absolūti normāla un atļaujama, un mēs kā speciālisti par to neuztraucamies. Pēc divu gadu vecuma, ja šis ieradums turpinās, ir jāsaprot, kādos brīžos bērns izvēlas staigāt uz pirkstgaliem. Vai viņš tā staigā visu dienu vai tikai epizodiski, vai to dara kādos konkrētos apavos, konkrētos apstākļos, piemēram, atrodoties ārpus telpām, pārvietojoties pa zāli vai smiltīm."