psiholoģija, psihoemocionālā veselība, domas, domāt, nākotne, karjera, labirints
Foto: Shutterstock
Ruminācijas jēdziens psiholoģijā ir salīdzinoši nesens. Tā vēsture aizsākās pagājušā gadsimta sepiņdesmitajos gados. Par rumināciju dēvē neatlaidīgu domāšanu par pārdzīvojumu, un tā ietver atkārtotu un neproduktīvu uzmanības koncentrēšanos uz savām problēmām, emocionālajiem stāvokļiem un pagātnes notikumiem, skaidro psiholoģe Baiba Kalnciema.

Citiem vārdiem sakot, ruminācija ir tad, kad cilvēks atkārto un pārdomā negatīvas domas un pieredzes, kas var izraisīt emocionālas ciešanas un paaugstināt trauksmi. Tā ir kā riņķveidīga domāšana un tulkojumā no latīņu valodas (rūminātio) nozīmē "atgremot", "košļāt".

Šī pastiprinātā fokusēšanās uz savām nomāktajām izjūtām par sevi, nemitīga domāšana par savām grūtībām un sūdzībām, saredzot nepilnības sevī, ir kā domu deja uz riņķi, kas ar katru reizi arvien vairāk un vairāk pastiprina ruminācijas procesu. Bieži cilvēki ruminē par grūtībām, lai tās risinātu, taču gadās, ka pati ruminācija jau ir kļuvusi par šo grūtību.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!