'Ar manu mīlestību pietiks abiem'. Tētis par dzīvi ar īpašo un veselo dēlu

Atšķirībā no daudzām ģimenēm, kuri nav samierinājušies ar bērna invaliditāti vai slimībām, Lins to ir akceptējis.

Vai atceries sajūtu, kad pirmo reizi uzzināji, ka būsi tēvs?

Ak, es atceros. Jā, protams, biju skatījies filmas un iedomājos, kā es jutīšos. Un tad, kad sieva to atklāja, likās, ka visa dzīve pazibēja acu priekšā. Bailes bija bezgalīgas, ka tagad dzīve apgriezīsies kājām gaisā. Protams, vispirms domāju par sevi, ka man viss būs citādāk, vai visu spēšu paveikt.

Bērni mums ar sievu vienmēr bija plānos, bet, kad atvase pieteicās, jutos ļoti vainīgs par savu reakciju. Protams, piegāju sievai, apskāvu, nomurmināju kaut ko nesakarīgu. Īpaši nepūlējāmies [tikt pie mazā], tas notika mazliet negaidīti. Citiem vārdiem sakot, sākums nebija lielisks, bet ļoti labs sevis un otra iepazīšanai. Dzīve, kļūdas ir iemācījušas sevi iepazīt citādi.

Pastāstiet par sava bērna invaliditāti – kāda tā ir? Kad uzzinājāt, ka jūsu dēlam būs invaliditāte?

Pirmais dēls piedzima vesels. Mēs ar sievu vienmēr gribējām vismaz divus bērnus. Kad piedzima otrais dēls Vakaris, novērojām lēnāku bērna augšanu un attīstību.