Neapēd stresu: kā atšķirt fizisko izsalkumu no emocionālā

Ideja par ēdienu kā mierinājumu nav par to, kas tiek apēsts, bet gan par to, kā šis ēdiens liek justies. "Sliktajā", stresa pilnajā dienā var šķist, ka uzkodas palīdzēs mazināt spriedzi. Diemžēl ēdiens kā psihologs ir ērta, bet ne vērtīga ideja. Jo šis ceļš ir slidens – sevis mierināšana ar ēdiena baudām var izaugt un iesakņoties neveselīgos uztura paradumos, ievedot slazdā, ko dēvē par stresa ēšanu.

Stress un apetīte

Psiholoģe Sjūzena Albersa izdevumā "Cleveland Clinic Health Essentials" skaidro, ka starp stresu un apetīti ir noteikta saikne, taču tā nav vienāda visiem. Kādam tas liek ignorēt izsalkuma signālus, citus pārvērš par emocionāliem ēdājiem, kuri nespēj apstāties. "Daži, kad jūtas saspringti, pārēdas, citi – zaudē apetīti. Tie, kuri pārtrauc ēst, tik ļoti koncentrējas uz stresu, ka nesadzird sava izsalkuma signālus. Bet tie, kas pārēdas, mēģina ar ēdiena palīdzību novērst uzmanību no stresa." Ēdiens kļūst par palīgu pārdzīvojumu aizmiršanai, domu novirzīšanai, sevis nomierināšanai, tas ir veids, kā koncentrēties uz ārējo stimulu (ēdiena garšu), nevis stāties aci pret aci īstajiem pārdzīvojumiem. Tā ir uzmanības novēršana.

"Kad stresa dēļ tiek ēsts, izsalkums nekad netiek pilnībā apmierināts. Šāda reakcija liecina par spēcīgu emocionālu saikni ar pārtiku, un nav uzskatāma par veselīgu," izdevumā "Marie Claire" brīdina klīniskais psihologs Marks Vinvuds. Pat ja tiek uzņemtas dienā nepieciešamās kalorijas, emocionālais stāvoklis var ķermenim pieprasīt vēl vairāk.

Hormoni, stress un bada sajūta

Stress pats par sevi var ietekmēt to, pēc kāda veida pārtikas rokas sniedzas. Kad ķermenī pieaug tā sauktais stresa hormona kortizola līmenis, smadzenes var likt izvēlēties ēdienu, kas satur vairāk tauku, sāls un cukura. Smadzenes domā, ka ķermenim ir nepieciešama "degviela", lai uz stresu reaģētu ar cīņu vai bēgšanu.