Marks par cīņu ar depresiju: ik mirkli ar kaut ko cīnos, nav atelpas

Ārsts Markam noteicis diagnozi "depresija". "Man nāk trauksmes lēkmītes vai uzmācīgie depresijas viļņi, ir ļoti drūmi, un piedzīvoju nepatīkamas ķermeniskās sajūtas – spazmas, sāpes, citkārt griežas vēders un ir uzmācīgas, pašnāvnieciskas domas... Tādos brīžos šķiet – viss, tūlīt būs beigas, tūlīt beidzot viss šis beigsies," Marka balsī skan atvieglojums.

Viņš runā par "lēkmītēm" un "trauksmītēm", kas puisi nomocījušas, un es atceros, kā vecmammas brālis, stāstot par piedzīvoto karu, vienmēr teica "kariņš".

Linda Rozenbaha: Zinu, ka tev bijis smags periods ar "piespiedu" aiziešanu no nopietnas nodarbošanās ar sportu, un tas ir ietekmējis tavu emocionālo veselību...

Marks Ozoliņš: Jā, tas man bija diezgan pasmagi. Es trenējos futbolā no 8 gadu vecuma, 11 gados pārgāju uz vieglatlētiku, diezgan cītīgi trenējos un tam vecumam guvu gana labus rezultātus, vienu brīdi biju Latvijas izlasē, Baltijas čempionātā saņēmu kādas medaļas. Bet tad sāku gūt traumas un nācās no sporta aiziet. Traumas sākās ap kādiem 15 vai 16 gadiem – pēc vienas sekoja cita... Tad iekaisums cirksnī, tad kaut kas kņudēja celī, tas negribēja klausīt. Visa šī cīņa, ko šobrīd piedzīvoju... nav pagājis tik ilgs laiks kopš tās – varētu teikt, ka cīnos gadu, esmu šajā apspiestajā stāvoklī, kad ir trauksmīte, depresija, veselības problēmas u.tml. Bet, ja paskatās atpakaļ, jau iepriekš bija kaut kādas pazīmes, ka kaut kas nav labi. Tas, kā es attiecos pret sevi, ieveda mani kaut kur.... Atceros, kad vēl trenējos futbolā, man bija tāds satraukums pirms sacensībām, ka es divas trīs reizes esmu aizmucis no tām. Piemēram, no sacensībām Mārupē aizmuku uz Ventspili pie omes.

Tu pats, vecāki vai treneris saprata, ka vairs nevari nopietni nodarboties ar vieglatlētiku?

Es pats vienā brīdī to sapratu. Sākumā mēģināju turpināt trenēties – caur sāpēm, traumām, bet vienā brīdī saproti – tas nav tā vērts.