Varbūt kādreiz esat sastapušies ar sajūtu, ka, lai arī kā cenšaties būt pozitīvi un darīt visu, lai justos labi, tāpat kaut kas nav tā, kā vajadzētu. Tā ir tāda globāla, grūti definējama tumsas sajūta fonā. Nu, lūk, dzīvojot pozitīvisma kultūrā, ir diezgan vilinoši ļauties idejai, ka tad, ja domāsim tikai pozitīvi, skaitīsim pietiekami daudz afirmāciju, pretosimies negatīvajam un visas sliktās domas un sajūtas pastumsim zem paklāja, dzīve izdosies.
Un ir normāli, ka mēs tam ļaujamies, jo esam cilvēki un gribam justies labi. Ideālā scenārijā mēs no rīta pamostamies, ar atspērienu izlecam no gultas, ar smaidu dodamies pretī dzīvei, "dodam pieci" visiem garāmgājējiem un tā nodzīvojam dzīvi vienā garā, smaidīgā braucienā pretī saulrietam.
Bet realitātē... tāpat kā aktieris nevar spēlēt izrādi bezgalīgi, arī mums vajag aiziet aizkulisēs un pabūt ar sevi.
Ko nozīmē būt ar sevi?
Tas nenozīmē, ka jāiet mājās un jāuzlādē baterijas, lai varētu turpināt skaitīt mantras un karot pozitīvisma frontē, vai izvairīties no sliktām emocijām, tukšojot vīna pudeles un slīpējot caurumus deju grīdā. Tas nozīmē tieši pretējo – jāsadraudzējas ar savu "tumsu".
Kas ir šī "tumsa"?
Tas ir koncepts, ko ieviesis viens no psihoanalīzes tētukiem Kārlis Gustavs Jungs. Precīzāk to būtu saukt par ēnu (shadow self), bet man patīk vārds "tumsa". Katrs to var definēt savā veidā.
Tumsa ir psihes aklais punkts jeb personības nepieņemtā puse. Tumsā atrodas viss negatīvo īpašību kopums, ko mēs gribam paslēpt kopā ar mūsu neapzinātajām, neattīstītajām funkcijām un saturiem.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
