'Nepietiekami laba, lai manis dēļ nedzertu,' – Zinta par tēvu alkoholiķi un līdzatkarību  (9)

Šis raksts ir daļa no rakstu sērijas "Latvijas dzertgriba", kurā stāstām par alkoholismu Latvijā un grādīgo dzērienu ietekmi uz cilvēku dzīvēm.

Visu savu apzināto dzīvi Zinta ir pavadījusi trauksmē. Bērnībā tā bija trauksme par rītdienu – vai tēvs rīt būs skaidrā un varēs aizvest uz kalnu vizināties ar ragavām, vai ciemos viņš neiedzers lieko glāzi, kurai sekos mēnešiem garš dzeršanas maratons. Bet visvairāk mazā Zinta baidījās tikt pamesta, tāpēc pazemīgi pieņēma visu, kas risinājās mājās, atbīdot malā savas personīgās vajadzības un vēlmes. Tieši ilgstošu kāda ģimenes locekļa vajadzību ignorēšanu ārste psihoterapeite Agija Tomme min kā galveno līdzatkarības pazīmi. "Līdzatkarība ir līdzsvara zudums, kur vienam vai vairākiem cilvēkiem jeb līdzatkarīgajiem zūd telpa, kurā varētu domāt, just un spontāni dzīvot savu dzīvi, tā vietā dzīve tiek izdzīvota caur otru, atrodoties nemitīgā emocionālā atkarībā," skaidro terapeite.

Savukārt Zintu trauksmes sajūta nepameta, arī kļūstot vecākai, tikai iemesli jau bija citi – tēvs peļņas nolūkos bija aizdevies uz Īriju, kur lielākoties dzīvoja no pabalstiem un bez mitas dzēra, bet, kad vairs nespēja, tad brauca uz Latviju. Šeit Zinta viņu sagaidīja lidostā, no kuras pa taisno veda uz Straupes narkoloģisko slimnīcu. Un tā turpinājās gadiem ilgi. Tomme akcentē, ka reizēm no malas līdzatkarība izskatās kā gādīgums un rūpes par otru, bet atšķirība ir tā, ka normālās attiecībās pietiek telpas visiem un fokuss ilgtermiņā nav pavērsts tikai uz vienu cilvēku.

Ziemassvētki – briesmīgākie svētki

Ar vecmammu, vectēvu, tēvu un onkuli alkoholiķiem Zinta nodzīvoja līdz astoņu gadu vecumam. Tad tēvs izveidoja jaunu ģimeni, viņam sāka veikties biznesā un viņš kopā ar Zintu pārcēlās pie jaunās sievas. "Tas bija pats labākais laiks, bet viss ātri pajuka," atminas Zinta.