Šis raksts ir daļa no rakstu sērijas "Latvijas dzertgriba", kurā stāstām par alkoholismu Latvijā un grādīgo dzērienu ietekmi uz cilvēku dzīvēm.
Šķiet, visdepresīvāko ainu par vietām, kur tiek lietots alkohols, ir zīmējis dzejnieks Jānis Ziemeļnieks: "Šai drūmā dzertuvē, kur valda smakas asas, Kur dzīves izstumtie pa naktīm kopā lasās, Es, dzīvi nicinot, pilns kaislību un bēdu, Starp zagļiem, slepkavām un ielasmeitām sēdu."
Gan jau ir vietas Rīgā, kuras arī šodien var raksturot ar vārdu "dzertuve", un gan jau ir vietas, kur bārmenis vai krodzinieks "dod uz krīta", kā savulaik labpatika iedzert studentiem. Taču pirmo nav daudz (cerams!), bet attiecībā uz otro – šo privilēģiju izpelnās tikai labi bārmeņu paziņas, par kuriem vari būt drošs, ka parādu dzēsīs.
Lai vai kā, uz smalkākiem un mazāk smalkiem krogiem un bāriem arī šodien iet ar vienu mērķi – atpūsties, jautri pavadīt laiku un... iedzert. Tiesa, arvien biežāk dzērienkartēs parādās bezalkoholiskie piedāvājumi – jo katram var būt daudz un dažādi iemesli, kāpēc alkoholam jāpasaka strikts "nē". Kāds ir skats, ko ikdienā redz bārmeņi, no letes otras puses? Vai bārs ir vieta, kur var aizsākties nodzeršanās? Un vai bārmenis to var ietekmēt? Uz sarunu aicinājām bārmeņus ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi, kuri savā darba mūžā daudz ko pieredzējuši.
Tas, ko viņi visi kā viens uzsver, – bārmenim ir tiesības neieliet klientam, kurš jau ir pārāk "iesilis" vai iestādē ieradies piedzēries.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
