Vīru nevar izmest kā vecu kurpi. Alkoholiķu tuvinieku stāsti  (7)

Runājot par alkoholismu, mēs bieži vien aizmirstam to monētas otru pusi, aiz kuras stāv sievas, bērni un mātes. Viņu stāsti paliek neizstāstīti, padarot līdzatkarību par nebūtisku problēmu, tā teikt, pati vainīga, pati izvēlējies.

Šis raksts ir daļa no rakstu sērijas "Latvijas dzertgriba", kurā stāstām par alkoholismu Latvijā un grādīgo dzērienu ietekmi uz cilvēku dzīvēm.

Gluži tāpat, kā ir anonīmo alkoholiķu sadraudzība, ir arī alkoholiķu radinieku un draugu sadraudzība, ko dēvē par "Al-Anon". To veido vairākas grupas, kuras apmeklē alkohola skarto ģimeņu locekļi. Četras "Al-Anon" grupas dalībnieces piekrita dalīties savā pieredzē, lai atklātu, kā alkoholisma slimība ietekmē tuviniekus, un iedrošinātu – ikvienam, kuru skārusi šī smagā slimība, arī tuviniekiem, ir cerība uz pārmaiņām. Lai saglabātu grupas dalībnieču radinieku anonimitāti, visi vārdi ir mainīti.

Uz kapa malas

Inese apprecēja jau dzerošu vīrieti. Viņai bija 25 gadi un šķita, ka, pietiekami cenšoties, vīrs pārstās dzert. "Manā prātā ilūzijas ātri aizstāja realitāti. Es savā prātā uzbūru to, ka man jāziedojas, jāieguldās, man bija milzīgas gaidas, ka cilvēks mainīsies. Es tērēju daudz enerģijas, lai radītu laimīgas ģimenes ilūziju gan sev, gan apkārtējiem. Līdz pēdējo spēku izsīkumam. Naktīs raudāju, bet bērniem teicu, ka viss kārtībā. Šos divus vārdus savā dzīvē esmu teikusi visbiežāk."