No rīta noģība, vakarā diagnoze – leikēmija. Mazās Skārletas atveseļošanās stāsts

"Atnāk ārsts un pasaka, ka manam bērnam ir asins vēzis. Un aiziet. Tad palātā tu paliec viens ar to bērnu, kurš nule nokļuvis slimnīcā pie sistēmām. Un nezini, ko darīt ar savām emocijām. Pat vīram nespēju piezvanīt un pateikt, lūdzu, lai to izdara daktere," to liktenīgo dienu spilgtā atmiņā joprojām atceras mamma Sabīne Peļņa. Nu jau viss ir labi – Skārleta, gluži kā citi bērni, apmeklē bērnudārzu, dzied, dara blēņas un dažreiz paslinko, un fantazē par nākotni. It kā viss parasti – ģimene, kurā aug divi bērni, vecāki dodas uz darbu, taču vārds "leikēmija" viņiem vairs nav svešs, kā tas bija, pirms meitiņa saslima. Tiekos ar Sabīni ģimenes mājoklī pašā Rīgas centrā. Visi ir devušies ikdienas gaitās, bet mamma izbauda savu rīta kafiju – klusumā, mierā, lai pati sagatavotos doties uz darbu. Ar tēti Raimondu vēlāk parunājam pa tālruni, jo arī viņa loma meitas atveseļošanās procesā bija milzīga, turklāt tagad viņš ir tas, kurš meitu vadā uz pārbaudēm. Saudzē sievu, jo viņa joprojām pat acis nevēlas pagriezt uz Bērnu slimnīcas pusi, kad jābrauc tur garām. Un ne jau tāpēc, ka slimnīcā bijusi nepatīkama pieredze. Viņa joprojām emocionāli jūtas nedroša.

Parasts rīts, kas pārvērtās murgā

Tas notika martā – dažas nedēļas pirms Skārletas trīs gadu dzimšanas dienas Peļņu ģimenē bija parasts rīts – pamodušies, abas meitas saģērbtas, lai vestu uz dārziņu. Tētis veda Skārletu, mamma – piecus gadus veco Felicitu. Skārleta vēl mājās teikusi, ka sāpot vēderiņš, bet vecāki padomāja, ka varbūt meitiņa nedaudz pietēlo, jo negrib doties uz dārziņu. Tur nonākot, viņa noģība. Un atjēdzās. Pēc tam samaņu zaudēja otru reizi. Pa to laiku tētis jau bija izsaucis Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu un piezvanījis Sabīnei, lai nāk šurp. Mediķi apskatīja mazo un nolēma tomēr viņu aizvest uz slimnīcu, lai veiktu pārbaudes. Kopā ar meitiņu brauca tētis, sievai sakot, lai dodas mierīgi uz darbu. Pēc laika Raimonds zvana sievai un stāsta, ka Skārletai veiks pārbaudes, vēl pēc divām stundām zvana un saka: "Nav labi, brauc šurp. Ir aizdomas par leikēmiju." Sabīne pat nezināja, kur īsti atrodas Bērnu slimnīca, – taksometra šoferim palūdza vien turp aizvest un pa ceļam "ieguglēja", kas ir leikēmija. Arī šo vārdu Sabīne nebija dzirdējusi un ātri vien saprata, ka tās nav iesnas. Tā bija vienīgā reize meitas slimības laikā, kad viņa internetā meklēja informāciju.