Apkārt viena pelēcība? Kā atgriezt bērnišķīgu prieku dzīves izkrāsošanai

Pētījumi runā par to, ka tādas jūtas kā bijība, apbrīns un pārsteigums var pozitīvi ietekmēt mūsu mentālo un arī fizisko veselību. Un to visu sajust pelēkajā ikdienā būs vienkāršāk, nekā tev šķiet, – tikai jāatdzīvina sevī tiešs skatījums uz pasauli, kas mums piemita bērnībā. Lūk, vietnē "Los Angeles Times" raksta autore Jūlija Karmela atklāj dažus trikus, kā to izdarīt!

Bijība ir emocijas, ko mēs piedzīvojam, kad saskaramies ar kaut ko milzīgu un noslēpumainu. Pēc tam seko dvēseles stāvoklis, kad parādām ziņkārību, vēlamies iepazīt apkārtējo pasauli un piedzīvot atklājumus.

Kalifornijas Universitātes (Bērklija) psiholoģijas profesors Dahers Keltners identificē astoņus dzīves brīnumus, kas mūs noved bijības stāvoklī:

Kopā ar kolēģiem Keltners veica nelielu eksperimentu. Tā dalībniekiem tika lūgts uzzīmēt pašportretus. Turklāt viena grupa raudzījās uz Josemitu ieleju (nacionālais parks ASV, Kalifornijas štatā), bet otra – uz zvejas piestātni San-Francisko.

Eksperimenta noslēgumā dalībniekiem, kuri bija skatījušies uz ieleju, objekti bija mazāki. Tāpēc eksperimenta autori pieļāva, – kad mēs jūtam bijību, mūsu personīgais "es" samazinās mūsu acīs vai pat pavisam izzūd.

Lai sajustos kā piecus gadus vecs bērns pieaugušā ķermenī, var uzvilkt dažus izmērus lielāku džemperi. Vai atrast vietu, kur jūties maziņš, piemēram, apmeklēt planetāriju (ja vien tāda iespēja pastāv) un pavērot bezgalīgo galaktiku.

Daži brīnumi slēpjas virspusē. Protams, mēs jūtam bijību, kad redzam pasaulē nākam mazuli vai aptveram lielu ideju, kas maina mūsu dzīvi. Bet, saskaņā ar profesora Keltnera teikto, visizplatītākais šo emociju avots ir morālais skaistums. Viņa novērojumi rādot, ka cilvēki biežāk atceras nevis iespaidīgas kalnu vai jūras ainavas, bet savu pirmo skolotāju, kura darīja visu savu skolēnu labā un palīdzēja viņiem veidot morālo kompasu.

Katram ir savi acīmredzamie bijības avoti. Tā var būt došanās ar draugiem uz slavenas rokzvaigznes koncertu, pastaiga pa botānisko dārzu, kad tur plaukst eksotiski ziedi, vai iespēja apskaut tuviniekus, kuri dzīvo tūkstošiem kilometru tālu.

Pirmkārt, mums ir svarīgi domāt un rūpēties par sevi. Bet ja pārāk ieciklējas, tas var novest pie uzmācīgām domām, trauksmes un citām nepatīkamām sekām. Tāpēc ir vērts meklēt brīnumu avotus parastā dzīvē un vērsties pie tiem biežāk. Patiesa sajūsma un ar to saistītais prieks palīdzēs apslāpēt negatīvās balsis tavā galvā un sajusties kā daļiņai no lielās un brīnumainās pasaules.

Psihiatrs Stjuarts Brauns vairākus gadu desmitus pēta spēles ietekmi bērnu un pieaugušo dzīvēs. Viņš aptaujājis tūkstošiem cilvēku – no slepkavām līdz pat Nobela prēmijas laureātiem, un uzrakstījis par to grāmatu. Pētījumu laikā viņš to dalībniekiem uzdeva jautājumus:

Pamēģini atbildēt uz šiem jautājumiem, lai noteiktu tev piemērotu spēles modeli. Tās var būt tā dēvētās ķermeniskās spēles, un tad nodarbe, kas varētu tevi atgriezt bērnībā, varētu būt dejas vai sports. Vai arī tās var būt spēles ar priekšmetiem, un tad tev būtu piemēroti kaut ko kolekcionēt.

Jebkurā gadījumā – centies regulāri pievērsties tev piemērotam hobijam. Pēc Brauna teiktā, kad mēs pārstājam rotaļāties, tad kļūstam daudz īgnāki un dusmīgāki, sākam pieņemt sliktus lēmumus un zaudējam optimismu.

Mūsu apkārtējo vidi daudzējādā ziņā veido mūsu raksturs un dzīvesveids. Centies vairāk laika pavadīt ar tiem, kas paplašina tavu iekšējo horizontu un katru dienu padara daudz bagātāku un interesantāku. Piemēram, uzaicina tevi uz kādu neparastu pasākumu vai meistarklasēm, iepazīstina ar jauniem māksliniekiem un rakstniekiem vai vienkārši dalās ar pārsteidzošiem stāstiem. Tas viss arī ir tās pašas spēles pieaugušajiem, kuras ļauj raudzīties uz pasauli ar acīm, pilnām bērnam piemītošās zinātkāres un apbrīna.

Piemēram, apstāties pastaigas laikā un paraudzīties ciešāk uz kādas skaistas ēkas detaļām, kurai bieži ej garām, pat nepamanot īsti neko. Apkārt vienmēr notiek kaut kas interesants un vienmēr ir kaut kas, kam ir vērts pievērst uzmanību, bet mēs to nedarām un palaižam garām iespēju piedzīvot patīkamas emocijas.

Bērna brīnuma sajūta ir vēlme zināt. Tā neko neuztver kā pašsaprotamu un vienmēr visu redz tā, it kā tas notiktu pirmo vai pēdējo reizi. Pieaugušie pierod pie apkārtējās pasaules skaistuma un bieži pret to attiecas ar cinismu, kas ir pretējs pārsteigumam un apbrīnai, ko savukārt izraisa sastapšanās ar brīnumu. Palēnināt tempu un paraudzīties apkārt – ticams veids atrast iemeslu patiesam priekam.

Tas var būt jebkas, kas tevī raisa bijības un sajūsmas jūtas, pat ja tas nozīmē klausīties iecienīto mūziku vai pārlasīt īpaši mīļu grāmatu. Pat pastaigā pa labi zināmo parku blakus mājām var atrast pārsteidzošus brīžus. Piemēram, pievērst uzmanību tam, kā gadalaiku mijā mainās koku lapu krāsa vai arī cik atšķirīgus un interesantus cilvēkus mēs ik reiz varam sastapt savā ceļā.

Bijību un sajūsmu sevī var pamodināt gana ātri, taču šīm sajūtām jākļūst par lielāko daļu no tavas dzīves filozofijas – daļu tā, kas tevi uztrauc un ko tu uzskati par svarīgu. Rituāli, kas mūsos pamodina šādas jūtas, ļauj dzīvi uztvert tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kāda tā bijusi kaut kad pagātnē vai kāda tā varētu būt nākotnē.

Protams, bērna spējas piedzīvot sajūsmu un bijību nepasargā no skumjām un neatrisina visas problēmas. Tomēr pateicoties šīm sajūtām, mēs varam vairāk novērtēt visu to, kas mums pieder, un varam kļūt daudz labestīgāki un dzīvespriecīgāki, un nepalaist garām pasaules skaistumu.