Slikta oma ir tikai redzamā daļa. Atklāti par pēcdzemdību depresiju

Kā tuviniekiem un sievietei pašai noprast, ka viņai tik tiešām ir pēcdzemdību depresija? Kādas ir atveseļošanās iespējas? Kliedēsim mītu, ka pastāv tikai viens atlabšanas ceļš – mūsdienīgs skatījums ietver plašāku skatījumu uz iespējamo atveseļošanos un atbalstu, atkarībā no situācijas smaguma un atbalsta pieejamības iespējām. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs, profesors un psihiatrs Elmārs Rancāns.

Pēc pasaules datiem 10 līdz 15 procentiem sieviešu pēcdzemdību periodā attīstās pēcdzemdību depresija. Pagājušā gadā Latvijā dzimuši ap 14 tūkstošiem bērnu, tātad pēcdzemdību depresija varētu skart 1400 līdz 2100 sieviešu. Tiesa, Latvijā pagaidām nav ticamu datu par to, cik liels ir šis procents, norāda profesors Rancāns.

Viņš atgādina, ka par pēcdzemdību depresiju sauc depresiju, kas sievietei attīstās gada laikā no radību dienas.

"Uzreiz pēc dzemdībām 60 līdz 80 procenti sieviešu (arī tās, kurām dzemdības bija normālas un bērns vesels) pirmo divu nedēļu laikā pēc mazuļa nākšanas pasaulē var piedzīvot pēcdzemdību skumjas. Šis stāvoklis nav medicīniska diagnoze, tas ir pārejošs, ārstēšana nav nepieciešama. Tomēr labi par šo īpatnību zināt un, iespējams, sagatavoties nepieciešamajam atbalstam vai jautāt to īstajā brīdī. Piemēram, šeit noderīga palīdzība būtu organizēt atpūtu (kad ir mazs bērns, šāda iespēja nerodas pati no sevis), adaptēties emocionāli un fiziski, pielāgoties. Labi, ja visas atbalstītāju lomas sadalītas un cilvēki zina, kādu palīdzību no viņa gaida, un vai tas viņam ir pa spēkam," iesaka psihiatrs Rancāns.

Savukārt, ja sievietei saglabājas trauksme, raudulība, nepārliecinātība, sevis šaustīšana, grūtsirdība, nomāktība nākamo četru līdz sešu nedēļu laikā pēc dzemdībām (vai sākas vēlāk), un šie simptomi vērojami lielāko dienas daļu divas nedēļas no vietas, tad ir jāaizdomājas, vai sievietei nav attīstījusies pēcdzemdību depresija.

Pēcdzemdību depresija nešķiro nevienu, uzsver psihiatrs. Tā var skart jebkuru sievieti, un viņa nav pie tā vainīga! Laiks ar mazu bērnu ir izaicinošs, intensīvs un stresa pilns, un tas var izšūpot depresiju cilvēkam, kuram ir nosliece uz to. Starp citu – arī tētiem, ģimenē ienākot bērnam.

"Tipiskā depresija ir ar izteiktu grūtsirdību, apātiju, nomāktību, un tas ļoti disonē ar to, ko sabiedrība gaida no māmiņas – esi smaidīga, laimīga, aprūpē bērnu vislabākajā veidā! To sagaida sieviete arī pati no sevis. Reālā emocionālā pašsajūta un tas, ko sieviete vēlētos, nonāk konfliktā," norāda psihiatrs.

Nereti depresija ir rokrokā ar vēlmi būt perfektai mammai. "Un tas ne tikai nav labi, tas pat ir kaitīgi, jo caur perfekcionismu sieviete mēģina sagaidīt un sniegt vairāk, nekā varbūt viņa spēj, nekā vajadzētu. Kādu dzīves modeli mēs rādām bērnam, cenšoties būt nevainojama? Visam jābūt perfektam! Kas tad atliek mazajam ķiparam? Mācīties tādam būt. Bet kurš no mums var būt perfekts? Neviens. Dzīšanās pēc perfekcionisma var izsvārstīt depresiju mātei," skaidro profesors Rancāns.

Protams, ir citi stresa faktori – fizioloģiskais nogurums, neizgulēšanās. Un tad var būt trauksme, uzvilktība, raudulība. Iespējams, ģimenē ir vēl vecākais bērns (-i), kuriem grūti pieņemt pārmaiņas – tā arī ir spriedze. Un patiesi var būt grūti atšķirt, kur ir nogurums un kur aiz apātijas jau slēpjas depresija.

Kas būtu ieteicams tuviniekiem, draugiem? Mums nav laba garastāvokļa zelta standarta, tāpēc tuviniekam, rodoties aizdomām par pēcdzemdību depresiju, Rancāns iesaka salīdzināt sievieti šodien ar to, kāda viņa bija iepriekš dzīves laikā, kad jutās labi: "Iesaku salīdzināt ar laiku, kad nebija pārguruma. Tā ir nosacīta atskaites sistēma. Bet galvenais – būt uzmanīgiem, iejūtīgiem, ieklausīties sievietē, mēģināt runāt. Jo sievietei bieži ir grūti atzīt sev: man ir depresīvs garastāvoklis un tas nav pieļaujams. Var sākties paššaustīšana – es kaut ko daru ne tā vai esmu ne tāda...

Runāt ar sievieti var jebkurš tuvinieks, draugs. Ja sieviete stāsta – es baidos, uztraucos, neguļu, un tas cilvēkam nav bijis agrāk raksturīgi, jādomā – kaut kas ar tuvo cilvēku nav labi. Varbūt vieglāk paust šīs sajūtas sievietei ar sievieti. Bet būtu labi, ja arī vīrieši mācītos ieklausīties un saprast," iedrošina profesors Rancāns.

Kad sieviete atklāj grūti izturamās jūtas, ieteicams tās noformulēt, piešķirt notiekošajam vārdu. Un mēģināt otru atbalstīt.

Psihiatrs akcentē, ka tuvinieka reakcija atbalsojas sievietē. "Jāskatās, vai dzīvesbiedram vai citam tuviniekam līdzās sievietei neiestājas bezpalīdzības sajūta. Ir dzirdēts, ka cilvēki, runājot vai esot līdzās ar cilvēku depresijā, viņu mudina – saņemies! Kādēļ cilvēki tā mēdz teikt? Aiz tā slēpjas tuvinieka bezpalīdzība. Ja mīļam cilvēkam ir slikti, mūsu dabiskā vēlme ir palīdzēt, kā nu vien varam. Dusmas ir iekšējās bezpalīdzības sajūtas ārējā izpausme."

Arī tuvinieks var maldīgi vainot sevi sievietes depresijā. Atgādinām – pie pēcdzemdību depresijas attīstības neviens nav vainīgs! Teiksim, vīrietis sāk justies vainīgs, jo kaut ko nepareizi izdarījis vai sabļāvis uz sievu. Neviens nav vainīgs! Ir svarīgi konstatēt stāvokli un kopīgi mēģināt kaut ko darīt, rīkojoties kā komandai, nepametot cilvēku vienu grūtības.

Tomēr, ja viss, ko cilvēks saprot par iespējamu palīdzību, jau izmēģināts, var iet nākamo soli – sievieti informēt, izglītot, palīdzēt meklēt plašāku atbalstu. Jo – vai pēcdzemdību depresija ir kaut kas nekaitīgs, nevainīgs? – ai, nekas, pāries? Protams, ir gadījumi, kad depresija var pāriet pati, taču tas var prasīt ilgu laiku.

Pats lielākais risks un traģēdija – piektā daļa no sieviešu priekšlaicīgās mirstības iemesliem pēcdzemdību periodā ir pašnāvības. Jā, neraugoties uz to, ka māte daba radījusi mūs ar instinktu nedarīt sev pāri, un sievietei ir mazs bērniņš, par kuru instinktīvi gribas rūpēties, depresijai ņemot virsroku, ir iespējamas pašnāvības domas vai to īstenošana," brīdina psihiatrs Rancāns.

Internets ir pilns ar padomiem depresijas gadījumā, taču ieteicams informāciju filtrēt. Psihiatrs Rancāns iesaka abiem – gan jaunajai mammai, gan tētim – izglītoties par pēcdzemdību depresiju. Par to, kā palikt tuviem, atbalstošiem grūtniecības laikā un topot par vecākiem. Par to, kā mainās ģimenes sistēma, ja ģimenē ienāk vēl viens bērns. Šīs situācijas izjauc visu ierasto kārtību, bet izglītošanās un atbilstoši soļi var mazināt "vētras lielumu".

Profesors Rancāns iesaka vietnes, kur veicami ticami pašnovērtēšanas testi un droša informācija par pēcdzemdību depresiju:

Piemēram, pašnovērtēšanas testā www.depresija.lv ir tikai deviņi jautājumi – māmiņa, pat zīdot bērnu, var to aizpildīt lēnā garā. Atbildēt godprātīgi, kaut vai tikai sev.

Ne vienmēr uzreiz vajadzīga ārstēšana. "Ja ir viegli depresijas simptomi, varbūt pietiek ar dienas režīma sakārtošanu. Ja ir viegla depresija, nav suicidālo draudu, tad izvēles metode varētu būt psihoterapeitiskā palīdzība. Ja tā ir pieejama! Pirms tam būtu jādiagnosticē pie ģimenes ārsta vai psihiatra – ir vai nav depresija, cik viegla vai smaga tā ir.

Ja psihoterapija nepalīdz vai depresija ir smagāka, tad pierādītākā efektīvākā ārstēšana ietver antidepresantus. Protams, te jutīgs jautājums ir par zīdīšanu – tā ir nenovērtējama, tomēr šajā gadījumā ieguvumi no medikamentozas ārstēšanas ir lielāki nekā no tā, ja depresīva māte turpinās barot ar krūti. Ja sieviete kategoriski vēlas bērniņu zīdīt, psihiatrs pēc iespējas var piemeklēt medikamentus, kurus var apvienot ar zīdīšanu (ģimenes ārstam parasti tam pietrūkst zināšanu). Dažkārt terapijā vajadzīgi arī prettrauksmes līdzekļi. Un ideālā gadījumā medikamentozo terapiju apvieno ar psihoterapiju, ja ir iespēja," min Rancāns, apzinoties, ka tās izmaksas ne katram ir pieejamas.

Šobrīd sieviete palīdzību var meklēt dažādos veidos. Pie ģimenes ārsta vai psihiatra – medicīnisko, pie psihoterapeita – psihoterapeitisko palīdzību, vieglāku psiholoģisko atbalstu – pie sertificētiem psihologiem, dūlām, atbalsta grupām, izglītojoties par emocionālo pašaprūpi, piemēram, pie PEP mammām. Liela daļa no šī spektra, izņemot ārstu konsultācijas, ir maksas, tātad – ne visiem pieejama.

Ne vienmēr raiti iet arī pie ģimenes ārsta. "Realitātē ne viens vien no viņiem baidās no pēcdzemdību depresijas un uzreiz sūta pie psihiatra, kura apmaksāta valsts vizīte var pienākt pat tikai pēc viena diviem mēnešiem (mēs gan visādi cenšamies pēc iespējas ātri pieņemt jaunās mammas, it īpaši, ja ir smags stāvoklis). Tāpēc būtu jāuzlabo ģimenes ārstu izglītotība un atbalsta iespējas viņiem konsultēties ar psihiatriem," vērtē profesors Rancāns.

Arī psihoterapeitisko atbalstu ir ļoti jāizvērtē: "Pierādījumos balstīti depresijas ārstēšanā palīdz kognitīvi biheiviorālā, interpersonālā, ģimenes vai sistēmiskā psihoterapija, varbūt īstermiņā arī psihodinamiskā terapija. Par daudzām citām metodēm, kuras piedāvā kā palīdzošas depresijas ārstēšanā, tās praktizētāji un teorētiķi nav veikuši pētījumus, lai pierādītu to efektivitāti," norāda zinātnieks.

"Latvijā diemžēl psihoterapija nav regulēta profesija, tātad, ja rezultāta nav – pats vainīgs, atbildību neviens neuzņemsies. Psihologiem regulācija ir nedaudz labāka, šajā gadījumā noteikti jāskatās, lai speciālists ir sertificēts psihologs un ir reģistrēts Psihologu reģistrā. Psihologa palīdzība nav terapija, tā var noderēt vieglākā, konsultējošā līmenī. Piebildīšu – šobrīd ir ļoti daudz dažādu pašpasludināto speciālistu, kas piedāvā emocionālo atbalstu. Labi, ja vēl sievietei palīdz – viegli suģestējamam cilvēkam tā varētu būt, bet, ja kaitēs, neviens neuzņemsies atbildību," brīdina ārsts Rancāns.

Eiropā un ASV pēdējā desmitgadē sevi pierādījusi jauna pieeja, lai mazinātu pēcdzemdību depresiju slogu un atveseļotu sievietes. Šobrīd RSU uzsākusi vērienīgu pētījumu "Pēcdzemdību depresijas aprūpes uzlabošana Latvijā", lai sākotnēji noskaidrotu pēcdzemdību depresijas situāciju Rīgā – cik bieži tā ir sastopama, kādu atbalstu un kur sievietes saņem, kā tiek novērtēts viņu emocionālais un psihiskās veselības stāvoklis. Pēc pētījuma, ņemot vērā tā rezultātus un pasaules pieredzi, tiks sniegtas idejas pēcdzemdību depresijas sistemātiskākai veselības aprūpes pieejas izstrādei visai Latvijai.

"Jau šobrīd pasaulē savu efektivitāti pierādījis modelis, kurā par sievietes emocionālo veselību sāk īpaši rūpēties jau grūtniecības laikā un turpina līdz bērna gada vecumam (tas ir tā sauktais perinatālais periods).

Šajā modelī sievietei ir vesels atbalsta tīkls, medicīniskais, psiholoģiskais un arī sociālais. No reglamentētajām profesijām komandā ir ginekologi, dzemdību speciālisti, vecmātes, ģimenes ārsti, psihiatri (psihiatri šo atbalsta tīklu pārrauga, ir pieejami citiem ārstiem konsultācijām). Bet tāpat komandā vajadzīgi psihoterapeiti, klīniskie psihologi un citi speciālisti – sociālie darbinieki, dūlas, pašpalīdzības grupas. Jāgradē tikai nepieciešamās palīdzības līmeņi," min profesors Rancāns.

Svarīgi visi šie posmi – grūtniecība, dzemdības, pēcdzemdību periods. Vērtīgi jau gaidību laikā izglītoties, lai mazinātu emocionālās svārstības, kas kaut kādā mērā būs neizbēgamas. To svarīgi darīt gan topošajai mātei, gan tēvam.