Kāpēc būt labam un laipnam nav viens un tas pats

Pēc psihologu domām, būt labam nozīmē būt pieklājīgam, uzvesties civilizēti, jābūt apveltītām ar sociālajām prasmēm un jāparāda teicamas etiķetes zināšanas.

Skaidrojošā vārdnīca sniedz dažus vārda "labs" apzīmējumus, tostarp – "tāds, kādam jābūt; tāds, kuram piemīt pozitīvas morālas īpašības; pieklājīgs, cienījams."

Psihologu prāt, būt laipnam nozīmē būt gādīgam, uzmanīgam un vienlaikus spēcīgam, pārliecinātam un iejūtīgam pret citiem. Tāpat eksperti uzskata un viņu viedoklis par šo tēmu atspoguļots vietnē "Huff Post", ka laipnība var apzīmēt darbību, īpašību vai stāvokli. Viņi to definē kā mērķtiecīgu draudzīguma vai gādības izpausmi, kas ļauj mums izturēties pret citiem tā, it kā starp mums būtu īpaša saikne. Tā ir izvēle izrādīt empātiju un augstsirdību, lai apmierinātu citas personas vajadzības.

Saskaņā ar vārdnīcu, laipns nozīmē "atsaucīgs, gatavs palīdzēt cilvēkiem, cieņas vērts, nevainojams, godīgs".

Saskaņā ar psihologu pausto, būt laipnam, šķiet, nozīmē kaut ko vairāk, nekā būt labam, dāsnam, empātiskam, iejūtīgam un pretimnākošam. Laipnības izpratne sevī ietver nodomus un darbību, kas iziet ārpus parastajiem pieklājības rāmjiem.

Protams, lai būtu labs un arī lai būtu laipns, ir jābūt attīstītām sociālajām prasmēm un patīkamām manierēm. Tomēr laipnība nozīmē augstāku iesaistīšanās līmeni, apņemšanos un nodomus uzvesties noteiktā veidā. Tāpēc šī īpašība prasa vairāk pūļu un laika. Atšķirība ir arī tā, ka būt laipnam nozīmē būt aktīvam un koncentrētam uz rūpēm par citiem, bet būt labam nozīmē būt reaģējošam un koncentrētam uz sevi.

Laipnība iziet no jūtu un komforta rāmjiem. Tā ir apzināta izvēle atbalstīt, iedrošināt un novērtēt kā pašam sevi, tā arī citus cilvēkus. Būt labam ir patīkami, bet tas parasti nav saistīts ar to, lai piedzīvotu sāpīgu pieredzi vai kaut ko upurētu. Labai uzvedībai reti kad ir liela nozīme ilgtermiņa perspektīvā. Savukārt vairumam "laipno" rīcību ir daudz neērtību, – tā gandrīz vienmēr kaut ko "maksā" – laiku, pūliņus, komfortu, lepnumu, pašcieņu. Bet tieši šie apzinātie upuri piepilda tos ar jēgu.

Būt labam – daļēji nozīmē iepriecināt citus, lai patiktu. Šāda uzvedība var maskēties zem laipnības, taču to bieži nosaka savtīgi motīvi neatkarīgi no tā, vai mēs to apzināmies vai nē. Labs cilvēks, kā likums, sagaida kaut ko pretī par savu rīcību. Viņš sagaida pateicību, pat ja otram palīdzība nebija vajadzīga vai viņš to negribēja saņemt.

Laba rīcība rodas nevis no patiesas augstsirdības, bet gan no cilvēka lepnuma, pārliecības, ka mums ir tiesības vai privilēģija rīkoties noteiktā veidā. Tā rezultātā mēs varam ieņemt aizsardzības pozīciju, ja kāds nepieņem vai nenovērtē mūsu pieklājību. Tas ir tāpēc, ka labos cilvēkus virza vajadzība iegūt apstiprinājumu no citiem.

Labs cilvēks pēc ballītes sakops visu, bet tikai citu cilvēku klātbūtnē, lai labi izskatītos citu acīs. Sliktākajā gadījumā šī pieeja var likt mums noticēt, ka esam brīnišķīgi cilvēki, kas dara cēlas lietas pārējai pasaulei, lai gan to visu galvenokārt visu darām paši sev.

No pirmā acu uzmetiena labas un laipnas darbības var šķist līdzīgas. Taču motīvi un enerģija aiz katra no tām ir pilnīgi atšķirīgas. Lai gan labs cilvēks var piepūlēties, lai atbalstītu citus, iespējams, pat nodarītu kādam kaitējumu, laipns cilvēks izdara dāsnas darbības, kuru pamatā ir patmīlība.

Turklāt laipns cilvēks rūpējas par sevi un nepieļauj sliktu izturēšanos vai necieņu. Viņam ir skaidras personiskās robežas un viņš zina, kā pateikt nē. Patiesībā patiesa laipnība dažreiz slēpjas atteikumā, it īpaši, ja tā kalpo kāda cita labklājībai.

Dažreiz parādīt sevi kā laipnu cilvēku nozīmē satraukt kādu citu, piemēram, atzīt kādam, ka nejūti abpusējas jūtas, vai pasargāt kādu no kaut kā kaitīga, lai gan kāds to ļoti vēlas un vēl neapzinās savu atkarību.

Ievērojot iepriekš minētās atšķirības, šķiet skaidrs, ka daudz labāk ir censties būt laipnam. Labs cilvēks pārāk cenšas izpatikt citiem, tāpēc viņa sirsnībai nevar uzticēties. Jebkāda atzinība, ko viņš saņem, ir saistīta ar viņa labo uzvedību sabiedrībā, kas nozīmē, ka viņi viņu nemaz nemīl tādu, kāds viņš ir. Tāpēc viņa rīcība viņam nenes nekādu reālu labumu. Turklāt viņš bieži ir aizvainots un sašutis par to, ka viņam pastāvīgi ir jāpārpūlas, lai iegūtu vismaz nelielu apstiprinājumu.

Mēs visi pēc dabas esam labi, jo sākotnēji cilvēks koncentrējas uz sevi. Laipnība prasa censties. Un mums visiem jācenšas būt laipniem, lai mainītu pasauli, kurā valda nesaskaņas, nemiers un vientulība. Laikā, kad daudziem trūkst empātijas un siltuma, laipnība var būtiski pozitīvi ietekmēt mūs pašus un apkārtējos.

Veicot labestīgus darbus, organisms izdala hormonu oksitocīnu, kas liek mums just prieku, saikni ar citiem un uzticēties viņiem. Labestības darbi aktivizē atalgojuma centrus smadzenēs, palielinot laimi un mazinot stresu. Laipnība mūs tuvina citiem, uzlabo garastāvokli un mazina depresijas simptomus. Šāda rīcība paaugstina mūsu pašcieņu un pašvērtības sajūtu. Tas viss nav tikai patīkami. Bez tā tu nevarat izdzīvot mūsdienu pasaulē.

Tomēr nekas no tā nenozīmē, ka mums ir jāizvēlas starp būt labam vai laipnam. Nekas neliedz mums attīstīt abas šīs īpašības, uzsver psihologi. Sadrumstalotai sabiedrībai vajag vairāk labu un laipnu cilvēku. Mēs ļoti ātri kļūstam bargi un pat nežēlīgi viens pret otru. Tāpēc noteikti varētu likt lietā vairāk pieklājības, sirsnības, solidaritātes un radniecības.