Kāpēc gudri cilvēki pieņem stulbus lēmumus  (1)

Kas ietekmē mūsu izvēli par labu vienam vai otram lēmumam un kā optimizēt šo procesu? To vietnē "Ness Labs" aplūko tās dibinātāja un neirobioloģijas doktorante Anne-Laure Le Kanff.

Šokolādi vai saldējumu? Palikt mājās vai doties ārpus tās? Nospiest pogu šīs vēstules sūtīšanai vai nē? Katru dienu mēs izdarām izvēli tūkstošiem reižu, bieži vien – automātiski, izmantojot domāšanas modeļus, ko esam radījuši gadiem ilgā pieredzē. No kā ir atkarīga lēmumu pieņemšana?

Pētījumu laikā neirozinātnieki fiksēja dalībnieku smadzeņu darbību brīžos, kad viņiem tika pateikts, kā rīkoties un kad viņi varēja brīvi izvēlēties, ko darīt. Izrādās, ka tad, kad mēs paši varam pieņemt lēmumus, smadzenes reaģē citādāk. Šis sarežģītais process ietver priekšējo cingulāro garozu, orbitofrontālo garozu un ventromediālo prefrontālo garozu. Interesanti, ka šīs jomas ne tikai piedalās lēmuma veidošanā, bet arī signalizē par uzticības pakāpi tam.

Jo īpaši priekšējā cingulārā garoza kontrolē tā saukto pastiprināšanas informāciju. Tas ir tad, kad mēs kaut ko darām, novērojam savas rīcības sekas un attiecīgi pielāgojam turpmāko uzvedību. Šīs smadzeņu zonas bojājumi apgrūtina informācijas izmantošanu par pastiprināšanu, pieņemot lēmumus.

Tātad – lai pieņemtu lēmumus, mums ir jāizmanto dati savu darbību pielāgošanai. Taču smadzenēm ir vēl viens svarīgs datu avots – emocijas. Mēs vēlētos ticēt, ka visi mūsu lēmumi ir racionāli, taču pētījumi liecina par pretējo. Piemēram, ka baiļu pārņemti cilvēki pieņem pesimistiskus spriedumus par nākotnes notikumiem, bet sadusmoti cilvēki – optimistiskus. Vai arī cilvēki, kuriem piespiests justies skumji, visticamāk, nosaka zemāku cenu par lietām, kuras viņiem tika lūgts pārdot.

Saskaņā ar somatiskā marķiera hipotēzi, mūsu emocijas spēcīgi ietekmē mūsu lēmumus. Katru reizi, kad mēs gatavojamies izdarīt izvēli, somatiskie marķieri – sajūtas ķermenī, kas saistītas ar emocijām, piemēram, sliktu dūšu vai sirdspukstiem – norāda, kā rīkoties.

Viens no spilgtākajiem somatiskā marķiera piemēriem ir reakcija "cīnies vai bēdz", kad noteikta situācija liek mūsu sirdsdarbībai paātrināties, lai mēs varētu pieņemt "pareizo" lēmumu un nodrošinātu savu izdzīvošanu.

Tātad, lēmumu pieņemšanas process nebūt nav racionāls. Tas ietver bioloģisko reakciju kontroli, kas notiek fonā, un garīgos procesus, kurus ietekmē mūsu pagātnes pieredze un kognitīvie traucējumi.

Gudri cilvēki var būt un bieži vien arī ir – neracionāli. Slikti lēmumi reti tiek pieņemti inteliģences vai informācijas trūkuma dēļ. Viss slēpjas "garīgajā bagāžā", ko mēs paņemam līdzi, apsverot savas iespējas. Tajā var tikt ietverta:

Analīzes paralīze, vienkāršāk sakot, pārdomāšana. Tas nozīmē, ka mēs varam pavadīt tik daudz laika, analizējot visus iespējamos rezultātus, ka mēs neko neizlemjam, kas pats par sevi ir slikts lēmums. Analīzes paralīze visbiežāk rodas no bailēm kļūdīties, ko piedzīvo daudzi gudri cilvēki, īpaši stresa situācijās.

Pārmērīga pašapziņa. Dažreiz mēs pārvērtējam savu spēju pieņemt pareizos lēmumus. Pētījumi liecina, ka nav korelācijas starp inteliģenci un kritisko domāšanu, kas ļauj domāt racionāli un mērķtiecīgi. Bet, lai pieņemtu labus lēmumus, ir ieteicams nedaudz šaubīties par sevi. Tā kā kritiski domājošie mēdz būt skeptiski par visu, ieskaitot savu spēju pieņemt lēmumus, viņi izvēlas lēnāk, bet labāk, nekā gudri cilvēki, kuriem bieži trūkst kritiskās domāšanas prasmju.

Informācijas pārslodze. Parasti mēs izmantojam informāciju, lai novērstu nenoteiktību un pieņemtu, mūsuprāt, saprātīgu lēmumu. Dažreiz informācijas ir daudz vairāk, nekā mēs spējam apstrādāt. Tas rada zināšanu ilūziju un noved pie nepareiziem lēmumiem.

Emocionālo vai fizisko resursu trūkums. Stress vai nogurums var neļaut mums skaidri domāt. Tas liek mums izvēlēties mazākās pretestības ceļu un pieņemt lēmumus intuitīvi.

"Ai, pie velna" efekts. Tas ir pētīts galvenokārt uztura kontekstā, taču darbojas arī citās jomās. Mēs pieņemam vienu nelielu nepareizu lēmumu un domājam: "Ai, pie velna! Tik pat labi varu arī turpināt." Piemēram, apēdam vienu virtuli un aizmirstam par diētu. Rakstām vienu ziņu savam bijušajam un domājam, ka varam uzrakstīt otru. Kādam citam palūdzam un izsmēķējam vienu cigareti, un tad ejam un nopērkam paciņu. Tātad, viens mazs, nepareizs solis galu galā noved pie daudz nopietnākām sekām.

Lēmumu pieņemšana ir sarežģīts process, ko ietekmē daudzi citi faktori. Tie ietver vidi, laika spiedienu, faktiskās un uztvertās zināšanas. Lai sāktu pieņemt gudrākus lēmumus, ir svarīgi saprast, ka mēs to nedarām vakuumā.

Mums ir grūti kontrolēt un paredzēt ārējos faktorus, bet varam noteikt paši savu lēmumu pieņemšanas stilu. Tas nemēdz būt fiksēts un var mainīties atkarībā no situācijas.

Intuitīvs pret racionālu. Pieņemtais lēmums ir divu kognitīvo procesu konfrontācijas rezultāts. Pirmā sistēma ir automātiska un intuitīva, bet otrā – racionāla, kas prasa piepūli. Pirmā sistēma ir ātra, slēpta un vērsta uz augšu; otrā sistēma ir lēna, atklāta un no augšas uz leju. Abas šīs sistēmas skaidri aprakstījis psihologs Daniels Kānemans savā grāmatā "Domā lēni... Lem ātri".

Maksimāls pret gandarījumu. Pirmajā gadījumā mēs cenšamies atrast optimālo variantu, otrajā - pietiekami labu. Maksimālo lēmumu pieņemšana mēdz aizņemt ilgāku laiku, jo rūpīgi tiek pārdomātas visas iespējamās sekas un kompromisu alternatīvas. Turklāt viņi, visticamāk, nožēlos savu izvēli.

Kombinēts pret pozicionālu. Kombinēto stilu raksturo ļoti šaurs un skaidrs materiālais mērķis. Mēs, visticamāk, to izmantosim, ja situācija ir skaidra. Tas ir, process, kas vairāk saistīts ar to, kā sasniegt mērķi, nevis kādu mērķi sasniegt. Pozicionālais stils tiek izmantots, ja mērķis nav tik skaidri definēts. Mēs pieņemam lēmumus, lai absorbētu iespējamos riskus, aizsargātu sevi un radītu vidi, kurā mums ir mazāka iespēja piedzīvot neparedzamu iznākumu negatīvās sekas.

Ir daudz veidu, bet viens no tiem – "Decide" ("Izlem") metode. To 2008. gadā izgudroja profesore Kristīna Guo. To veido seši soļi, un metodes apzīmējuma pirmie burti pirmie veido angļu valodas darbības vārdu izlemt – "izlemt":

Pirmais solis ir noteikt problēmu, ar kuru tu saskaries. Nākamais solis ir noteikt kritērijus. Piemēram, ja nepieciešams iegādāties datoru, svarīgi kritēriji var būt cena, procesora vai operatīvās atmiņas raksturlielumi.

Uzskaiti visus faktorus, kurus vēlies apsvērt, pirms kaut ko izlem.

Trešais solis ir apsvērt alternatīvas. Ir svarīgi tam veltīt pietiekami daudz laika. Pārmērīga savu iespēju pārdomāšana var izraisīt analīzes paralīzi. Šīs darbības mērķis ir izvēlēties labāko variantu. Lai to izdarītu, jāņem otrajā posmā izveidotais kritēriju saraksts, ar tā palīdzību jānovērtē alternatīvas un jānosaka, kura no tām tam atbilst labāk par citām.

Tagad ir pienācis laiks izveidot un īstenot rīcības plānu. Ir svarīgi neļaut sev atgriezties iepriekšējos posmos, bet virzīties uz priekšu, it īpaši, ja tavs lēmumu pieņemšanas stils ir maksimāls.

Pēdējais solis ir novērtēšana. Lai laika gaitā pieņemtu pārdomātākus lēmumus, tev pastāvīgi jāanalizē rezultāti un atsauksmes.

Skaidra un loģiska domāšana prasa laiku. Pētījumi liecina, ka cilvēki biežāk pieņem riskantus lēmumus steigā. Tāpēc, ja jāizdara kāda svarīga izvēle, labāk to atlikt, līdz būs pietiekami daudz laika visu lēnām pārdomāt.

Un atceries, ka mēs galu galā iegūstam lielāko daļu zināšanu, mēģinot un kļūdoties. Slikti lēmumi var novest pie "labām" kļūdām, ja veltīsi laiku pārdomām, mācībām un attiecīgi mainīsi savu attīstības trajektoriju.