Pastāvīgais psihotājs vai klusais gruzdētājs? Miksons par agresīvajiem šoferīšiem  (1)

Cilvēks dusmu dēļ var sākt lamāties, pīpināt, rāda nepieklājīgus žestus, mēģina agresīvi apsteigt vai apdzīt priekšā vai blakus braucošos, izraisa riskantas situācijas, pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu, bīstami strauji bremzē. Izpausmes var būt daudzveidīgas, bet agresija uz ceļa var būt bīstama gan citiem, gan pašam. Dusmas ir izjūtas, kas rodas brīdī, kad mums kaut kas nesanāk, netiek piepildīta kāda vēlme vai arī tiek pārkāptas robežas, kas konfliktē ar mūsu vēlmēm. Dusmas ir aizsargājošs mehānisms – signāls tam, ka situācija mums nav pieņemama. Pašas par sevi dusmas nav nekas slikts, jautājums, kāda ir cilvēka spēja savas dusmas "apsaimniekot".

Ir vairāki tipiski veidi, kā cilvēki izpauž savas dusmas – gan konstruktīvi, gan destruktīvi.

Pastāvīgie psihotāji – tie, kuriem augot, vecāki paši nav tikuši galā ar savām jūtām vai arī ir baidījušies no bērna dusmām un ļāvuši dusmoties pa labi un pa kreisi, bet nav iemācījuši ar dusmām tikt galā. Ja bērnam ļauj "iet pa gaisu" un varbūt arī paši tā dara, neattīstās dusmu pašregulācija. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo situācijas, kurās kaut ko nedabū, kļūst biežākas un sarežģītākas. Viegli iedomāties, kas notiek, kad cilvēks, kurš par visu vienkārši ārdās un nezina, kā nomierināties, piesēžas pie stūres – kā pulvermuca, kas to vien gaida, kā sprāgt.

Klusie gruzdētāji – cilvēki, kuriem jau no mazotnes ir mācīts, ka dusmoties ir slikti, jo mammai sāp sirds, tētim – galva utt. Var jau iemācīt vienmēr būt jaukam, bet tas nepasargā no situācijām, kuras sadusmo. Šādi cilvēki jūtas uzvilkti, bet ciešas, dusmas krāj sevī, līdz uzsprāgst par pilnīgiem sīkumiem, par ko pēc tam jūtas vainīgi. Viņi pat nespēj šos sprādzienus izskaidrot. Kopumā tie ir pieklājīgi un savaldīgi cilvēki, kuri izlādei izmanto situācijas, kurās liekas, ka te nu gan drīkst: vienam tas ir sports, otram – darbavieta, un kas gan var būt vēl labāks par metāla kasti, kurā neviens tev netiek klāt.

Destruktīvie agresori – tie, kuri bērnībā pieredzējuši nestabilu, haotisku vai pat vardarbīgu vidi. Tas nav vienkārši "nedabūju končas", bet gan reāla vardarbība un nedrošība, kas ir raisījusi daudz dusmu un varbūt pat naidu. Rezultātā viņš adaptējas, vai nu kļūstot par tādu pašu agresīvu tipu kā pāridarītājs, vai arī apspiež sevī šīs dusmas un naidu – jautājums, cik ilgi. Tiem, kuri paši kļūst agresīvi, satiksmē jebkurš, kas aizšķērsos ceļu, liks domāt – atkal mani apspiež, izmanto, pazemo utt. Tā iegūstam autovadītājus, kuri kādam dzenas pakaļ vairākus kilometrus, lai pie izdevības nobremzētu, lēktu ārā no mašīnas un kliegtu otram sejā vai "sadotu pa muti". Un tas nenotiek tikai vienu reizi.

Lielākajā daļā gadījumu dusmu cēlonis nav saistīts ar satiksmi un citiem satiksmes dalībniekiem. "Stulbais korķis" vai arī "tas idiots otrā mašīnā" ir tikai centieni attaisnot paša dusmas. Loģiski, ka satiksmē ikvienu kaut kas var sadusmot, bet, ja katru rītu cepamies par korķiem uz tilta, vai nu jāceļas pusstundu agrāk, vai arī jāmeklē sevī patiesais dusmu iemesls. Tās nerodas dēļ citu braukšanas paradumiem, drīzāk no pašu neatrisinātajām jūtām, kuras risinām, spiežot gāzi grīdā.

Agresīva braukšana tiek vairāk pamanīta valstīs, kuras ļoti cenšas radīt iespaidu par sakārtotu vidi, kurā viss notiek pēc noteikumiem, proti, "izjūtas tiek labi kontrolētas" (piemēram, Vācijā), taču uz ceļa redzam pavisam citu ainu. Dienvidu zemēs, kuru karstasinīgie iemītnieki ikdienā nekautrējas izteiksmīgi apmainīties savstarpējām "laipnībām", satiksme ir haotiska un var šķist nervoza – bet vienlaikus kāds agresīvāks manevrs tiek uztverts kā norma un izjūtu izlāde. Starptautiskajā projektā "Baseline" secināts, ka, vērtējot vieglās automašīnas brīvā plūsmā, tikai 29 procenti Latvijas autovadītāju ievēro atļauto braukšanas ātrumu ārpus apdzīvotām vietām. Latvieši ir bēdīgā agresīvo braucēju topa pārliecinoši uzvarētāji, apsteidzot gan spāņus, gan grieķus un citus dienvidniekus. Šo problēmu aktualizē arī VAS "Ceļu satiksmes drošības direkcija" satiksmes drošības kampaņā "Ceļš nav skrejceļš", atgādinot – samazinot vidējo braukšanas ātrumu vien par 2 km/h, Latvijā ik gadu varētu glābt 20 dzīvību un par 400 samazināt ievainoto skaitu.

Just dusmas pie stūres var katrs, un nereti tam var būt pamatots iemesls. Tomēr ne visiem dusmas izpaudīsies agresīvā uzvedībā. Pārgalvīgs un saspringts braukšanas stils ir tikai negatīvo emociju izlādes veids, tāpēc pirmām kārtām jārisina īstais dusmu iemesls. Neviens nenolemj tāpat vien braukt otram sānā vai visu laiku steigties uz ceļa, ja pašam dzīvē viss ir forši un rožaini, – tā vienkārši nenotiek.

Tiesa, blakussēdētājam nevajadzētu uzreiz ķerties pie otra analizēšanas, bet sākt ar sevi. Pajautā sev – vai man ir pieņemami, kā mani kaut kur ved? Ir pilnīgi okei pateikt – ei, man nepatīk, kā tu brauc. Jā, protams, robeža starp izveicīgu un riskantu braukšanu var būt šaura. Bet ir svarīgi otram darīt zināmu savu viedokli, jo viņš var sevi nejust, neatpazīt, nevērtēt. Ja cilvēks tā brauc visu laiku, varam viņam pateikt, ka tas nav patīkami. Ja agresīvs vadīšanas stils iepriekš nav bijis raksturīgs, varam pajautāt – vai tev viss kārtībā? Braukšana pie stūres ne ar ko neatšķiras no jebkuras citas situācijas, kurā cilvēks pēkšņi aizsvilstas, tikai te viņam ir citi, bīstamāki instrumenti.

Ar agresīvu braukšanu ir tāpat kā ar atkarībām: neviens cits nespēs uzvedināt uz pārmaiņām, ja vadītājam pašam liksies, ka ar viņa braukšanas stilu viss ir kārtībā. Ja cilvēks pats apzinās, ka ātri uzvelkas, var piedomāt, kā apturēt dusmu impulsu un nomierināties: paklusēt, mierīgi paelpot vai stāties malā. Var lūgt blakussēdētājam, lai situācijās, kad gadās uzsprāgt, pasaka kaut ko nomierinošu vai, tieši otrādi, – nesaka neko. Iespējams, uz laiku ir jāapmainās vietām.

Dalība satiksmē nav individuāls sports – tu esi viens no daudziem satiksmes dalībniekiem. Noteikti būtu jāatmet ideja, ka es visu redzu. Tu jau varbūt arī redzi, bet nezini, ko redz otrs. Tu nezini, kas sēž pie citas stūres un kādā noskaņojumā viņš ir. Un, protams, vienmēr ir vērts izvērtēt, kādos emocionālā un fiziskā noguruma stāvokļos pie stūres varbūt tomēr labāk nesēsties.