"Varbūt labāk neatgrieztos" – cilvēki dalās pārdomās par "ceļošanu" pagātnē

Sākšu ar sevi. Neesmu vēl gluži tādā vecumā, lai teiktu – "ja atgrieztos jaunībā", bet, ja varētu atgriezties bērnībā un kaut ko pačukstēt mazajai sev, es viņai teiktu, lai nekādā gadījumā neņem rokās šķēres un guašas krāsas, lai mēģinātu "uzlabot" Bārbijas frizūru. Pēc tam matus mēģināju pielīmēt atpakaļ – izskatījās vēl sliktāk. Dažam citam ir gan nopietnākas, gan vieglākas pārdomas par manējām, lūk!

Apsargs veikalā "Stockman" pastāsta, ka ieteiktu ne tikai sev, bet arī citiem vairāk lasīt klasisko literatūru. "Tajos stāstos ir tā pati dzīve, pat ja tas noticis pirms simt gadiem. Ja vari salīdzināt mūsdienīgu situāciju ar to, ko piedzīvoja varonis pirms gadu desmitiem, redzi, ka nekas nemainās. Tas, kā cilvēks apraksta to, ko jūt, tajā laikā, pilnībā sakrīt ar tagadni." Bet vai tad ar mūsdienu literatūru nav tāpat? Kāpēc tieši klasika? Atbildi uz šo jautājumu es nesaņēmu un arī nesaņemšu, jo apsargs aizsteidzās kādam palīgā, pat nepasakot savu vārdu.

Pie kinoteātra sastopu 38 gadus veco Ilzi. Viņa pamana sakritību – tieši par to šodien ar draudzeni ir runājušas. Ilze sev 20 gadu vecumā teiktu – dzīvot ir vērts. "Tajā vecumā bija domas, ka varbūt nav. Kaut kas mainās, kad sāk veidoties ģimene, tajā ienāk bērni. Vismaz man parādījās lielāks dzinulis. Manī ir neizsīkstoša vēlme urķēties, iet un darīt. Labi, ka manī tāda ir, jo tas ir aizvedis pie secinājuma, ka dzīvot ir vērts, lai arī cik bezjēdzīgi, dažreiz netaisni vai ļauni būtu." Tātad – paliek labāk? Uz to gan viņa saka striktu "nē". "To es neteicu. Nevarētu teikt, ka paliek labāk, drīzāk nokrīt rozā brilles par dzīvi. Un ir vēl sliktāk, nekā likās. Bet vērts ir."