Dažreiz izjūtam nožēlu brīžos, kad notiek kas slikts. Piemēram, zaudējam mīļu cilvēku vai palaižam vējā sen kāroto iespēju. Tad nožēlojam to, ko neesam izdarījuši, lai gan tas būtu dzīvē ko mainījis. Lai arī gruzdošā nožēla, kas nomāc prātu, lielākoties ir briesmīga sajūta, tā mums tik un tā kaut ko iemāca. Tādējādi mēs pārdomājam notikušo, lai saprastu, kas, iespējams, ir nogājis greizi. To, kāpēc jūtam nožēlu un kāpēc tā ir vajadzīga, raksta "Psychology Today".
Nožēla ir atspoguļojoša un retrospektīva. Proti, mēs varam nožēlot kādu pagātnes notikumu vai to, ko izdarījām, un atzīt kļūdu, ko pēcāk vēlamies izlabot – tātad kaut ko mainīt.
Kad jūtam kaunu vai nožēlu, mēdz uznāk vēlme "mainīt" atmiņas, respektīvi, iztēloties, ka notika kaut kā citādi, ne tā kā realitātē. Savā ziņā to varētu nodēvēt par "ja vien" domāšanu. Ja vien es būtu teicis "jā?" Ja vien es nebūtu aizgājis tik ātri prom? Un mēs iztēlojamies, kas tad būtu noticis. Un šī iztēlē uzburtā aina īslaicīgi atvieglo nožēlas sāpes, jo prātā varam uzburt alternatīvu tam, kāds iznākums būtu darījis mūs priecīgākus.
Nožēla ir konceptualizēta kā augstāka līmeņa kognitīvā emocija, jo tā ietver domāšanu un jūtas, "Psychology Today" raksta klīniskā psiholoģe Marija C. Leimija. Dominējošās emocijas, kas mūs pārņem, kad kaut ko nožēlojam, ir kauns, vainas apziņa, emocionālas sāpes un skumjas.
Reizēm jūtam nožēlu, kas cieši saistīta ar sērām. Piemēram, ja zaudē otru pusīti, vari just nožēlu, ka mīļotais nevarēja turpināt dzīvot veselīgu un laimīgu dzīvi, tāpēc reizēm sēru pārņemtais cilvēks var kavēties pie pagātnē pieņemtiem lēmumiem un neizmantotām iespējām.
Tādos gadījumos mēdzam uzbrukt paši sev. Piemēram, ja tuvinieks miris no slimības, varam domāt ko tādu: "Man vajadzēja viņu aizvest pie cita speciālista!" vai "Man vajadzēja viņai pateikt, ka novērtēju mūsu draudzību!". Bet reizēm, nožēlas vadīti, vainojam arī aizgājēju: "Esmu tik dusmīgs, ka viņš nerūpējās par savu veselību!".
Nožēla mūs informē par to, ka nespējam gluži dzīvot tā, kā esam iztēlojušies – ar "ideālo" dzīves scenāriju. Bet ilgtermiņā mēs vairāk nožēlojam to, ka kaut ko neesam, nevis esam izdarījuši. Teiksim, iespēju, ko esam palaiduši garām, tādējādi kaitējot izaugsmes iespējām vai pārmaiņām.
Nožēla liek mums atskatīties uz pieņemtajiem lēmumiem, kas nozīmē, ka nākotnē, iespējams, otrreiz šādu situāciju vairs nepieļausim, jo zināsim, kā pēcāk jutīsimies. Lai gan atskats pagātnē ne vienmēr var ietekmēt turpmāko uzvedību, tāpat, to darot, kaut ko iemācāmies. Respektīvi, jūtot nožēlu, mēs izvērtējam, ko esam piedzīvojuši un kur esam kļūdījušies.
Tomēr domāšana par traumatisku notikumu vai lietām, ko nožēlojam, drīzāk mūs uzbudina, nevis nomierina, tāpēc svarīgi pārlieku nedomāt par vienu un to pašu notikumu, bet gan iemācīties palaist to vaļā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
